otrdiena, 2007. gada 30. oktobris

brī.

6dien vakarā bija Rasas un mana dzimšanas dienau atskaņu "ballīte". Sākumā nedaudz bijām neziņā, kā tas viss izskatīsies un drošības pēc pat bijām gatavas svinēt divatā, ja cilvēki tik ātri nevarētu sagrupēties un tikt.. Bet tā kā viss izdevās, atļaušos nosaukt tos drosminiekus un nenoliedzami uzvarētājus, kas varēja pabaudīt visus pasākuma jaukumus (saraksts veidots alfabētiskā secībā, lai novērstu jelkādu diskriminācijas iespējamību un blata sistēmu): Agita Berga, Anna Vaivare, Aurēlija, Edgars Naglis, Juris Zīģelis, Matilde-Laura Ikkerte, Māris Lazdiņš, Rūdolfs Puķītis.
Tas bija kaut kas tik jauks. Jutos pārsteidzoši labi, kā nekad nebiju pie sevis jutusies. Parasti, ja pie manis ierodas cilvēki, sākas visādas uzvedības izmaiņas manī, kas rodas no uztraukuma par visādām saimnieciskām lietām.. Šoreiz bija pavisam cita sajūta. Lai kā arī es pati tam negribētu pretoties, es to tik tiešām izbaudīju. Un uzdrošinājos daudzas lietas, kuras kādreiz nevarētu (sakarā ar bilžu rādīšanu.).
Viss- cilvēki, pašu taisītā lazanja, dārzeņi ar mērcītēm, skaista mūzika, 3 klēpja datori, bitīte Maija, fotogrāfijas, stāsti, sarunas, spēles, pirtiņa, "sabotieri" pie Fat Boy Slim 4os naktī, smiekli, portreti (manas slaidās garās kājas un rasas krūtis;), tortes, vīns, svecītes, ziemassvētku noskaņa, viss biaj vienkārši perfekti īstajā vietā un laikā. Es var tikai pateikties, ka man ir tādi cilvēki apkārt un cerēt, ka nākamreiz klāt būs vēl daži.. :)
Un pie visa tā, ka pati vēl īsti nezinu, ko darīt ar jauno sevi, man liek smaidīt apkārtējo reakcijas uz manām rīcībām.
Ir skaisti, lai gan, kad palasu Mad aprakstus no No, atkal nedaudzd iezogas sajūta, ka mana dzīve tak ir pillnīgi pliekana, bet zinu, ka tas tik tā relatīvi. Un viss notiks tieši tā un tad, kad un kā vajaga, vai ne, Ann. Tas jāpieraksta uz kāda objeka, ko bieži lietoju. Varbūt varētu izmēģināt.. mmm.. tagad nekas tāds nenāk prātā. Varbūt Jums ir kādi ieteikumi, dārgie lasītāju pūļi?!?
Labi, jāiet atpakaļ pie darba.. Kameras jau atkal ir visas manas nelegālās darbības iefilmējušas, tā kā gaidīsim rezultātus.. Bet šī mirkļa prieks ir tāds, ka pēc 1/2 stundas veikals jāzslēdz. Ah, kā tas priecē. Šodiena tāda mierīgi nogurdinoša. Un man uzkāst tām kamerām.
viss.


šodien dzirdēju iekš radio, patika-
oh laura: release me

trešdiena, 2007. gada 24. oktobris

īsti pat nezin, kapēc izdomāju rakstīt, bet bija sajūta, ka gribas. tieši šajā brīdī ir tāds nedaudz nomierinājies garastāvoklis, ko visticamāk izraisa nedaudz mierīgākā mūzika iekš radio. Bet kopumā esmu satraukti laimīga. Nevaru uz vietas nosēdēt. Atnācis atpakaļ ir trakums. Bet tas nav tāds trakums, kā pirms pāris gadiem, kad liela daļa izdarību varēja tikt izskaidrotas ar protestu pret pastāvošo sistēmu, kapitālismu vai vecāku netaisnību un stulbiem klasesbiedriem. Lai cik dīvaini man pašai tas nešķistu, tas ir jaunības trakums. Bāc, cik tas tiešām ir savādi, ka varu atzīties, ka pieauguma procents manī ir kāpis. Un, salīdzinot ar vēl nesenu laiku, kad, samērā objektīvi sevi novērtējot, nespēju sevi nosaukt "atbildīgākā" vārdā par jaunieti, pusaudzi vai kaut kā tamlīdzīgi, tas ir noticis par kādiem pārsimts procentiem, kas vienlaicīgi mani pārsteidz, mulsina, priecē un nedaudz biedē. viena tāda doma, kas man tagad visu laiku tā paralēli galvā ir: esmu tagad šajā vecumā, bērnības tīrums un vienkāršība vairs nav šeit (lai gan daļa naivuma joprojām ir palikusi), bet man patīk tas, kur esmu un ko dzīvoju, ir sācies kas jauns un skaists. Un es nevaru vien sagaidīt, kas notiks tālāk. (tikai nepārprotiet- tas nav nekas konkrēts- tā "in general")

galvā skan: Plain White T's- Hey there Delilah

īs-pārdomas: sakarā ar visām šitām iepriekš pieminētajām štellēm, esmu ieraudzījusi vairākus cilvēkus citādus. bāc, kādā vakuumā es pa īstam dzīvoju! IMKA tač ir viens liels vakuuma pumpis, kas ir iekonservējis cilvēkus, kas realitātē prakstiski tādi vairs neeksistē. Esmu nedaudz apjukusi pēc vakardienas sarunas ar vienu no daļēji iesaistītajiem tipāžiem. Nezinu, kā ir labāk- palikt tā pat vai darīt citādi, kas reizēm šķiet pareizāk. Bet ir bailes, ka tasa būt iznīcinoši man no manis pašas puses.?!? Vai šis vakuums mani saglabās vai iznīcinās to, kas varētu būt ārpusē? Subjektivitāte visos skatījumos. Kā ir OTRĀ pusē var zināat tikai tur aizejot, bet ja es tā darītu, mani nosauktu par sava veida nodevēju vai vienkārši justu līdzi un mēģinātu palīdzēt..?!?!

ceturtdiena, 2007. gada 18. oktobris

kaut nedaudz pietuvoties bohēmai

man šodien?/šonakt izdevās. visi draugveidīgie mani nedaudz apbēdināja ar faktu, ak nevar/netiek/aizņemti, lai ietu ar mani uz klubiņu. tad nu ņēmu sava telefona kontaktu sarakstu, šķīru visus pēc kārtas un zvanīju tiem, kas likās piemēroti noskaņojumam.. Beigās uzdūros Andai, kas vienkārši neaptveramas sakritības pēc kopā ar Artūru bija Teātra bārā. tā nu sabruka mana iecere par Kubu un devos pavisam citā virzienā..
bet tas bija tik tik..
vīns, garneles, trifeles, vīns, siers, sarunas, bildes, sarunas, nekādu ietiepības un spītības redītu kompleksu. bāc, kā es gribētu tā varēt ar visiem.

pirmdiena, 2007. gada 15. oktobris

izņemamā diena

šo dienu laikam pienākas izņemt no mana nu jau kā divus ar pus mēnešus ilgstošā maratona. tā galīgi neiederas. izdarīju tik daudzas lietas nepareizi.
man patīk sajūta, ka varu strādāt ar sevi. iespējams, ka šo sajūtu īpaši izbaudu tādēļ, ka kādreiz, kad zināmi cilvēki, šo teicienu izmantoja, domāju, ka tas ir tizli (visticamāk tādēļ, ka man vienkārši nesanāca..) un neiespējami. Bet tagad tas tiešām strādā.
Man patīk visur braukt ar divriteni. Man patīk braukt ar divriteni pa lietu un arī pa sausumu. Vējš mani iedvesmo. Mani piepilda domas un atgādina/atmodina cilvēki.
Adža- es dzīvošu un man patiks. Nē, man jau patīk. Bet ar tavu teicienu manā fāzē vairs nepietiek. Labāk vienkārši kaut kur aizbrukt.
Man patika sestdienas vakars un svētdienas rīts. Man patīk kopā ar Annu smieties. Viņa dod maniem jokiem citu nozīmi. Neaptverami. Ja viņa lasīs, noteikti nodomās, ka esmu nesakarīga, bet piedid, Ann, nevaru un nemaz necenšos dabūt to rakstnieka/dzejnieka sajūtu, par kuru runājām.. Tā mani biedē kā šķira.

gaidu, nevaru sagaidīt.
šovakara dziesma: David Gray- Now and always

pirmdiena, 2007. gada 8. oktobris