annai laikam tomēr bija taisnība. ņemot vērā, ka ikviens no mums savā dziļākajā būtībā ir egoists un tiecas uz regulāru sev patīkamu darbību izveikšanu, es laikam tomēr speciāli uzupurējos un mēģinu atrast veidus, kā sāpināat sevi, jo tiecos uz klusi cietošā varoņa lomu. raudāšana ir tik efektīva. un jo vairāk par to domā, jo asaras birst lielākas. primitīvi elementāri regulāri.
nožēlojami.

vai jūs kādreiz esat ēduši skābputru? pēc nosaukuma spriešot tam vajadzētu būt kaut kam vienreizējam. te iedvesmai un saprtatnei neliels citāts no mistera interneta bezgalīgajiem krājumiem:
"Lai gan skābputra ir lieta par sevi, vienlaikus ēdiens un dzēriens, arī to varētu saukt par auksto zupu. Dažs latvietis gan šodien gaspačo ir baudījis biežāk nekā skābputru. Daudzi, iespējams, skābputru vispār nav nogaršojuši. To var labot: litrā ūdens izvāriet bez sāls 250 g miežu putraimu un pamazām pa karotei pielieciet 1,5 l laba rūgušpiena, kas savelkas kunkuļos. Uz diennakti atstājiet ieskābt, tad samaisiet. Ja grib īsti aukstu, var padzesēt ledusskapī, pagrabā vai ielaist akā. Lej bļodiņās, pievieno skābu krējumu, daži mēdz piekult arī biezpienu. Lielākam sātam var piekost rupjmaizi un siļķi ar sīpoliem."
Un tad vēl klāt varot ēst sklandraušus jel sklandu raušus:
"No rupjiem rudzu miltiem, ūdens un sviesta pagatavo stingru mīklu. Mīklu plāni izveltnē, izspiež ripas apmēram 12 – 15 cm diametrā, uzloka 1 cm augstas maliņas. Ripas liek uz ietaukotas plāts un piepilda ar plānu kartupeļu masas kārtiņu un biezāku burkānu masu. Kartupeļu masai pieliek sāli, sviestu, olu. Burkānu masu gatavo līdzīgi, sāls vietā var pievienot cukuru vai nedaudz medus. Sklandu raušus cep krāsnī, līdz mīkla sausa un burkāni apcepušies gaiši dzeltenbrūni. Raušus ēd aukstus ar medu un pienu."
Man liekas, ka es jūtos kā skābputra. Tā daļa par savilkšanos kunkuļos un ierūgšanu ir tā teikt viens pret vienu.
Pēdējā laikā esmu lielākais nožēlojamības iemiesojums tuvējā pagastā.. Tas ir kaut kas fenomenāls. Kā vienā cilvēkā var tik tuvā laika periodā sastapties tik dažādas diametrāli pretējas (viens varens, ģeometriski pacilājošs izteiciens, nespēju nepielietot.) domas, pārliecības un nepārliecības. diez, ja es būtu valsts, to varētu saukt par pilsoņu karu.? tas ir tad, kad karo pilsoņi savā starpā?
šī arī ir viena no mana "stāvokļa" izpausmēm: dažādas viepārpieņemtas lietas, vietas un jautājumi, kas agrāk likās pašsaprotami, tagad šķiet neloģiski un gribas izmantot zvanu draugam, attiecīgo jautājumu pārzinošai personai. Varbūt tas ir vienkārši viedokļa trūkums un neticība sev- man vajag, lai visu priekšā pasaka kāds cits, jo tad man nebūs jāuzņemas atbildība par lēmumu un kaut vai tikai savā galvā varēšu vainot kādu citu?!?
Notiek lielas reformas. ceru, ka varēšu novest šo lietu līdz galam un nenobīšos no pārmaiņām, nezināmā, jaunā un visa pārējā.
šodien atkal biju izgājusi skriet un sapratu, cik ļoti man tas patīk. žēl, ka jādara tas vienai. vismaz kāds prieks šajā manis pašas izveidotajā, diezgan drūmajā laikā..
man jābeidz vainot nevainīgus cilvēkus pie lietām, kuru cēlonis esmu es pati. tikai kā lai to ievieš.?

mūzika? šobrīd skan Pendulum. palīdz neieslīgt agoniskā mierā.

šodien lika pasmaidīt un atgādināja praktiskuma pilno "klab" izdevumu:
http://currentconfig.com/archives/000083.html

šodien visu laiku bija tāda sajūta, ka gribas ātrāk nokļūt mājās un kaut ko uzrakstīt, bet tagad, kad beidzot esmu tikusi pie attiecīgās iespējas, nekas īpašs ārā nenāk. debīli. un nav pat tā, ka nebūtu, ko teikt.
man ir apnicis cenzēt. kapēc esmu savu dzīvi tā iekārtojusi, ka man tas vispār ir jādara?
tukšība un bezvārdība. neizjūtu vēlmi sākt sarunu. neizjūtu vēlmi to uzturēt.
man patīk bilžu grāmatas ar detaļām piesātinātiem attēliem, tad varu ilgi skatīties, iedomāties, ka esmu tur, iztēloties situācijas. es baudu savu dzīvo iztēli.