ceturtdiena, 2008. gada 25. septembris

pirmdiena, 2008. gada 8. septembris



muahahahaha
Labā īpašība, kā mēs ar Annu atklājām, ir, ka tas siltumā nekūst. Garšo nedaudz saldsērīgi_atminīgi un (vismaz man) asociējas ar biterkukīsflā. konkrēts laiks un notikumi. jauki. un TAS nav buljona kubiņš.

ceturtdiena, 2008. gada 4. septembris

"kādu dienu pilsētā ienāca mežs" [vai kaut kā tā] un kas tur bija ar to cirvi?!

šodien rīgas ielās valdīja vaboles. redzēju vairākas. un mašīnas nevienas. tikai milzu vaboles. Uz visvalža ielas redzēju divas. viena bija normāla izmēra skrejvabole parastā, orta kaut kāds mutants. Tāda daudz garāka par ierindas vaboli un ar gaišu svītru perpendikulāri kustības virzienam. Es piegāju tuvāk, lai to apskatītu, jo tā nedaudz atgādināja tos milzu prusakus, ko ar Annu redzējām Spānijā. nu, tos, kurus parasti izmanto visādos baiļu traktoros, lai baidītu cilvēkus, liekot viņiem ēst visādus vaboļu maisījumus.. Annai Valensijā nakts vidū viens tāds uzrāpoja uz kājas un viņa baisi nobiedēja mani, sevi un arī prusaku, protams. Vek. Diezgan jau nu nepatīkama sastapšanās, es teiktu.
Labi, bet atpakaļ pie temata. Uz Ernesta Birznieka upīša ielas atkal sastapos ar vienu skrējēju. Soreiz gan tā ievēroja visus noteikumus un neatradās uz tā saucamās ceļa braucamās daļas un mierīgi joņoja pa ietvi. Un tad vēl viena uz Lāčplēša un jau iepriekš pieminētās Ernesta Birznieka Upīša ielas stūra. tīrais negals. Varbūt beidzot būs pienākusi kārta Ziedoņa zaļajai? Tas gan būtu vareni. es jau sāku lēnām iegrimt pārdomās par šo tēmu, kad manu jauko ilūziju pasaulīti kā tādu lētu huba-buba burbuli pārspridzināja vīrietis baltās džinsu biksēs, kas čurāja krūmos pie veikala Drogas. Tā nu man nācās turpināt savu gājumu, mēģinot atkal domāt par jaukajām ielu pavēlniecēm- vabolēm, bet tas, kā jau parasti (kā piemēru var minēt sapņus, ko ļoti gribas noskatīties līdz galam, bet kāds tevi uzmodina un tas nekad man tā īsti arī nav pēc tam izdevies..) vairs neizdevās..
Tā lūk. diena pagalam. jāiet gulēt.
līdz nakamajiem simptomiem. es taču zinu ,ka tā nebija nekāda sagadīšanās vien. (ķiķina)

pirmdiena, 2008. gada 1. septembris

krāsu maiņa: tiešā un netiešā

tātad: esmu šeit. esmu valmierā. esot pilsēta, kas domā un rada. nu, paskatīsimies.
grūti, bet tādi jau laikam ir visi sākumi. ņemot vērā, ka cilvēks grūtos brīžos meklē sev līdzīgos, šis pārvēšas par vēl lielāku izaicinājumu, jo manā kursā visi tādi mazi- pukiņas un meitenīši. Arī tas tāds prāta joks, jo tādi paši cilvēki vien ir un tā starpība jau nemaz nav TIK liela, bet tomērsajūta nepamet. visādas lietas, ko viņi saka, darbības, viss liekas tāds nedaudz nepieaudzis. Laikam esmu tam jau nedaudz pāraugusi pāri. Dīvaini. Neesmu ta īsti iepazinusies, bet tāds nu ir tas pirmais iespaids. un tas galīgi nepalīdz, jo nodzen visāda veida garu un sparu. lai arī apzinos, ka situācija mainīsies un tā, bet tās vēdera smadzenes jau domā, ka ir galvenās..
Vēl visam klāt ir sajūta, ka esmu izolēta no visas pārējās Latvijas. Lai gan Rīga tikai kaut kādi ~100km. Ir tāda sajūta, ka es būtu nosodīta un atsūtīta šeit ciest vientulību. Visi draugi pēkšņi šķiet par mani pilnīgi aizmrsuši, lai gan nekas jau vēl nev mainījies.
man ir jāatrod veidz, kā tikt ar šo galā. Un ātri.
Veina lieta, kas man jau tagad liekas, ka pietrūkst ir mani ašie zvani cilvēkiem, kurus kādu laiku neesmu satikusi. Nu, tie, kad vienkārši piezvanu žanetei trešdienā pēc lekcijām un mēs aizejam padzert svaigi spiestu greifrūtu sulu un patarkšķam par politiskajiem notikumiem eiropā un pasaulē. man pietrūkst pusdienas pārtraukumu ar sergeju INDEXcafē. un vēl citi cilvēki un citas sarunas un negaidītas tikšanās.
meklējiet mani. meklējiet mani šeit un es jūs meklēšu tur.
vienā filmā bija un man patika: see you when i see you