piektdiena, 2010. gada 1. oktobris
otrdiena, 2010. gada 10. augusts
ceturtdiena, 2010. gada 8. jūlijs
pirmdiena, 2010. gada 5. jūlijs
ceturtdiena, 2010. gada 10. jūnijs
pēdējo pāris nedēļu spilgtākie pieturas punkti:
meitenes, kas spēlē kokli un stabuli pie Māras dīķa uz trepēm, kas ved lejup no viena no tiem vecajiem, lielajiem, skaistajiem Ojāra Vācieša ielas namiem. Ikreiz, kad skrienu garām viņas pārstāj spēlēt. Žēl. Bet es jau tā pat zinu, ka viņas spēlēja.
pieLidostas policista kungs, inspektors * * * * * Z ī l ī t i s, kas ir pietiekoši neatlaidīgs ar visādām "Nu, ko tad lai es tagad daru?" jautājuma modifikācijām, ka beigās tiek sarunātas vakariņas. (Sīkāku sarunas atstāstu var iegūt pēc īpaša pieprasījuma) Viņš saglabā savā klausulē Agnijas telefona numuru un uzpīkstina, lai būtu drošs, ka mēs neesam samānījušās un iedevušas citu numuru. Diemžēl, tālākajā notikumu virknējumā ir sagaidāma pilnīga mana vilšanās (es tiktiešām gribēju, lai viņš atnāk tajās vakariņās0- galu galā, katru dienu tā negadās!), jo Agnijai jau pēc pāris dienām pazūd telefona ar visiem numuriem.
Rīga ir zaļa. Bet šīm pārdomām komplektā nāk arī citas par to, ka koki tik tiešām aizsedz skatu. Un daudz kas paliek nepamanīts. Vakar arī- skrēju pa aleju gar Uzvaras parku- tur tumšs, izskrienu ārā- acis nožilba. Gaismu arī viņi mums atņem. (un nemaz nedomājiet, ka tam ir kāds sakars ar kaut ko)
Es darbā esmu pakļauta birokrātijas vardarbībai- katru dienu kopēju, printēju tonnām papīra. un to darot, jūtos kā tāds mežcirtējs.
meitenes, kas spēlē kokli un stabuli pie Māras dīķa uz trepēm, kas ved lejup no viena no tiem vecajiem, lielajiem, skaistajiem Ojāra Vācieša ielas namiem. Ikreiz, kad skrienu garām viņas pārstāj spēlēt. Žēl. Bet es jau tā pat zinu, ka viņas spēlēja.
pieLidostas policista kungs, inspektors * * * * * Z ī l ī t i s, kas ir pietiekoši neatlaidīgs ar visādām "Nu, ko tad lai es tagad daru?" jautājuma modifikācijām, ka beigās tiek sarunātas vakariņas. (Sīkāku sarunas atstāstu var iegūt pēc īpaša pieprasījuma) Viņš saglabā savā klausulē Agnijas telefona numuru un uzpīkstina, lai būtu drošs, ka mēs neesam samānījušās un iedevušas citu numuru. Diemžēl, tālākajā notikumu virknējumā ir sagaidāma pilnīga mana vilšanās (es tiktiešām gribēju, lai viņš atnāk tajās vakariņās0- galu galā, katru dienu tā negadās!), jo Agnijai jau pēc pāris dienām pazūd telefona ar visiem numuriem.
Rīga ir zaļa. Bet šīm pārdomām komplektā nāk arī citas par to, ka koki tik tiešām aizsedz skatu. Un daudz kas paliek nepamanīts. Vakar arī- skrēju pa aleju gar Uzvaras parku- tur tumšs, izskrienu ārā- acis nožilba. Gaismu arī viņi mums atņem. (un nemaz nedomājiet, ka tam ir kāds sakars ar kaut ko)
Es darbā esmu pakļauta birokrātijas vardarbībai- katru dienu kopēju, printēju tonnām papīra. un to darot, jūtos kā tāds mežcirtējs.
otrdiena, 2010. gada 1. jūnijs
otrdiena, 2010. gada 11. maijs
sestdiena, 2010. gada 1. maijs
Oslo
nu, man patiesíbá nav laika un gribésanas neko te rakstít. es esmu skaistáká meitene Oslo. hahaha
nekad múzá neesmu bijusi laimígáka. iekodiet man.
trešdiena, 2010. gada 28. aprīlis
ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis
Tik daudz pārdomu, domu un sarunu pēdējā laikā bijis. Viss smagais un sarežģītais beidzot kaut kādā nezināmā sakarā (nu, man jau patiesībā viss ir skaidrs un zināms) ir palicis viegls un panesams. Runāt ir viegli. Katra reize, kad sevi pieķeru runājam par lietām, kuras līdz šis neesmu bijusi spējīga skaļi izklāstīt, tagad ir tikai vēl viens pierādījums, ka es esmu cita, uzlabota sevis versija.Mani vienīgi apbēdina tas, ka lielākā daļa mūzikas, kas ir manā datorā, tagad šķiet galīgi nederīga. Ne pat šķiet nederīga, vienkārši organiski nepanesama. Tikai tagad redzu (vai drīzāk dzirdu), ka viss tur ir tāds nomācoši, pašiznīcinoši pelēks un vienmuļīgi, saldsērīgi skumjš. Ko jaunu! Lūdzu! Visu zemju pozitīvieši, savienojieties- gaidu Jūsu ieteikumus. Gribu ritmu, dejas, asinis bangot liekošas melodijas un mieru neliekošus tekstus..
Galīgi nesaistīti:
pēdejās divas naktis esmu pavadījusi ballējoties. Piektdien bija Juri, kas iesākās ar Žaneti_jauko "Pienā". Biju pirmā "Pulkvedī", tad aizgāju prom, jo neviena cita nebija. Kad atnācu atpakaļ, pēc 9ņiem (pats jubilārs ar savu kliķi kavēja- nepieņemami) priekšā bija Edgars un sākās gandrīz nebeidzama "ņem vienu, otrs par brīvu" tūre. Kāpēc nebeidzama? Es īsti neatceros, kā un kad tā beidzās un tika pieņemts lēmums iet kkur, bet nākošais, ko zinu, ir mēs un Rudaks, kas liek mums dejojamo mūziku iekš "I love you". Tad es, esmu tualetē (tajā, kas pa kreisi, protams, jo esmu tur vienmēr gājusi un pilnīgi pārliecināta, ka tā ir dāmistaba), pie durvīm klapējas džeks un saka, lai laižu viņu. Es izeju ārā, viņš pārsteigts un atvainojas, ka laikam sajaucis. Es saku, ka tā gadās un ka tas nav nekas traks. Izeju ārā. Pie durvīm, pa kurām tikko iznācu, gaida divi jauni vīrieši un skatās uz mani ar žēlsirdīgiem smaidiem.. Uz durvīm samērā viennozīmīgi attēlots vīrieša siluets. Well they say that galvenais ir visu darīt ar pārliecību..
Es dejoju bez kurpēm. Patīk Annas prieks. Vispār Anna patīk.
Tad kāds iedomājas, ka jādodas uz "Pienu". Es vispārībā caurmērā neballējos. Saprotu, ka esmu pilnīgi ārpus jebkādas aprites. "Pienā" pārāk daudz cilvēku priekš manis. Sapratu, ka man nepieciešams placis, lai dejotu. Grēviņš ar savām fanēm pārblīvējis visu.
Tad devāmies pie Ilzes (Rukas). Tuncis ar sīpoliem un majonēzi. Piparmētru tēja pārmaiņai. Tad viņa mūs aizved pa mājām. Pulkstenis jau pirms 5ciem, bet man vēlākais 8ņos jāizbrauc uz Jelgavu.. 6diena- lauku ļaužu darbadiena.
Vēl atcerējos, ka "Pulkvedī" bija Jānis_jaukais, ar ko kopā bijām Krievijā. (traki smaidu un nezinu, ko teikt. viņš pret mani izturas neticami jauki. Uzsverot neticami, jo tik tiešām nespēju tam noticēt, nevis tikai izteiciena pēc..) Pirmo reizi mūžā man uzsauca dzērienu tā, ka, pienāk viesmīle pie mūsu cilvēkiem pilnā galdiņa un saka, ka tas esot Maijai. haha. forši. un visaptverošais apkārt valdošais foršums plešas plašumā.
UN
Tad vakar. Bija Zeķes dzimšanas diena. Pie manis pirtī. Pamatskolas kadri. Bet tik ļoti jauki un jautri bija. Atkal sākumā bijām mazā skaitā, bet paspējām labi iesilt. (: Ar to, protams, domājot, ka iekurinājām pirti un tur vairs nebija tik drēgns kā sākumā, kad ieradāmies. Tad kaut kādā brīdī arī pārējie ieradās. Un tik tiešām- viss, ko es atceros ir smiešanās. Smiešanās un smiešanās. Atkal līdz kādiem 4/5. Un atkal 8 jau augšā un uz "darbu". Šodien ik pa brīžam gribējās atzīt: I am getting too old for this... stuff.
Bet tas viennozīmīgi bija tā vērts arī, ja nogurums tagad mani nedaudz vajā. Es esmu laimīga. Man ir tik lieliski un neatkārtojami draugi. Ak. Gribu dalīties priekā. Un tā kā viena no pēdējā laika atziņām ir, ka vajaga tikties ar cilvēkiem, es ierosinu tikties. Padodiet tik ziņu un es esmu iekšā.
Tad jau uz tikšanos kaut kad drīz.
(uff, nekad vēl tik pozitīvi man liekas- pašforšums)
otrdiena, 2010. gada 6. aprīlis
pēc-IMWes blūzs
nu, jā. tā ir cauri. mana intensīvākā nedēļa gadā godam nodzīvota. pārdzīvota.
nezinu, kā lai visu apraksta (man liekas, ka tā iesāku visus savus lielos ierakstus. pārāk daudz kas ir noticis..). it kā tikai nedēļa, bet ir sajūta, ka Latvijas ikdienā tādai devai emociju vajadzētu veselu gadu.
Pienācis atkal skarbās patiesības ieraksts. Tas man laikam uznāk no islandiešiem (: Es mīlu to valsti. Ikreiz, kad iedomājos par dzīvi tur- tirpas skrien. Neesmu gan bijusi daudzās citās valstīs, bet, damn, tā vieta ar mani vienkārši runā.. Bet pie tā atgriezīšos mazliet vēlāk.
Tagad par to, kāpēc mana dzīve ir drāma pēdējo nedēļu. Man nesen kāds kadrs teica, ka viņam ir apnicis, ka nezinu, ko pati gribu. Taisnība vien ir. Un tas pilnīgi man parādījās pagājušajā nedēļā IMWē (Internationale Musische Werkschtatt vāciski jeb International Creatice Workshop angliski). Tikai šoreiz es ar to esmu pati mierā, lai cik arī egoistiski tas neskanētu. Šo to esmu sev nodefinējusi, un visiem spēkiem pretošos Latvijas visu_jauko_nomācošajai ietekmei. Esmu nogurusi no sevis nelaimīgas un negatīvas, vienmēr pukstošas un raudulīgas; un esmu iemīlējusies sevī priecīgā, pozitīvā un laimīgā. Vilkšu ko gribēšu- kaut vai Jums liekas, ka tas ir par īsu vai par apspīlētu. Godīgi sakot- man nevarētu būt vairāk vienalga, jo tas, kas ir iekšā simts reizes kompensē visus trūkumus.
Pirmajā vakarā mani jau paspēja izsist no līdzsvara gara auguma Austrijas pilsonis, plašāk pazīstams kā mans ilgstošs draugs un nebeidzams manas mīlestības saņēmējs. Viņš gribot mūs atkal kopā. Ha. Un es uz turieni aizbraucu ar domu, ka nebūs pavisam viegli. Būs jāskatās, cik ļoti viegli izskatās, tas, kā viņš ar visu tiek galā. Ar domu, ka joga un citi prāta un ķermeņa vingrinājumi man būs palīdzējuši tikt pie sava veida harmonijas un spēšu pavadīt kvalitatīvu nedēļu viņa klātesamībā. Bet viņš ņem un šitā- uzjundī man visu atkal augšā. Un, protams, ka es neko neesmu pārdzīvojusi. Nevienam jau neko neesmu stāstījusi, visu iekšā turējusi- kas tad tur labs var būt. Pilnīgs šoks. Neticība. Man likās, ka esmu nonākusi sapnī. Mēs pavadījām pirmo nakti runājot par iespējām, nespējām, sajūtām, faktiem un plāniem. Smagi.
Attālumu neviens no mums nevārētu vēlreiz pārdzīvot..
Galu galā pirmās trīs naktis pavadītas sarunās. Sarunās līdz kaulam. Nekad mūžā neesmu kādam stāstījusi tik dziļas bailes, domas, jūtas. Tik atklāti atzinusies. Un ar tādu vieglumu. Skaisti redzēt, ka abi esam izauguši. Tik tiešām bauda skatīties uz sevi un redzēt, ka tagad tās pašas lietas uztveru pilnīgi citādāk.. Tas laikam ir labākais veids, kā saskatīt izmaiņas un piefiksēt, cik/kā tās ietekmē un maina situācijas/notikumus, lai motivētu sevi tālākām izmaiņām..
Rezultāts: vienojamies, ka uzsākt jebko būtu nepanesami sāpīgi mums abiem pēc IMWes. Tāpēc nekas nenotiks. Tā būs labāk, lai gan ne vieglāk. Nekad mūžā nebiju pieņēmusi tādu- ilgtermiņā pareizu lēmumu. Vai tas tā varētu būt, ak es beidzot esmu sākusi kaut mazliet domāt līdzi savām rīcībām? Tās būtu patīkamas pārmaiņas. Mazāk būtu jācieš- gan man, gan citiem cilvēkiem.
nezinu, kā lai visu apraksta (man liekas, ka tā iesāku visus savus lielos ierakstus. pārāk daudz kas ir noticis..). it kā tikai nedēļa, bet ir sajūta, ka Latvijas ikdienā tādai devai emociju vajadzētu veselu gadu.
Pienācis atkal skarbās patiesības ieraksts. Tas man laikam uznāk no islandiešiem (: Es mīlu to valsti. Ikreiz, kad iedomājos par dzīvi tur- tirpas skrien. Neesmu gan bijusi daudzās citās valstīs, bet, damn, tā vieta ar mani vienkārši runā.. Bet pie tā atgriezīšos mazliet vēlāk.
Tagad par to, kāpēc mana dzīve ir drāma pēdējo nedēļu. Man nesen kāds kadrs teica, ka viņam ir apnicis, ka nezinu, ko pati gribu. Taisnība vien ir. Un tas pilnīgi man parādījās pagājušajā nedēļā IMWē (Internationale Musische Werkschtatt vāciski jeb International Creatice Workshop angliski). Tikai šoreiz es ar to esmu pati mierā, lai cik arī egoistiski tas neskanētu. Šo to esmu sev nodefinējusi, un visiem spēkiem pretošos Latvijas visu_jauko_nomācošajai ietekmei. Esmu nogurusi no sevis nelaimīgas un negatīvas, vienmēr pukstošas un raudulīgas; un esmu iemīlējusies sevī priecīgā, pozitīvā un laimīgā. Vilkšu ko gribēšu- kaut vai Jums liekas, ka tas ir par īsu vai par apspīlētu. Godīgi sakot- man nevarētu būt vairāk vienalga, jo tas, kas ir iekšā simts reizes kompensē visus trūkumus.
Pirmajā vakarā mani jau paspēja izsist no līdzsvara gara auguma Austrijas pilsonis, plašāk pazīstams kā mans ilgstošs draugs un nebeidzams manas mīlestības saņēmējs. Viņš gribot mūs atkal kopā. Ha. Un es uz turieni aizbraucu ar domu, ka nebūs pavisam viegli. Būs jāskatās, cik ļoti viegli izskatās, tas, kā viņš ar visu tiek galā. Ar domu, ka joga un citi prāta un ķermeņa vingrinājumi man būs palīdzējuši tikt pie sava veida harmonijas un spēšu pavadīt kvalitatīvu nedēļu viņa klātesamībā. Bet viņš ņem un šitā- uzjundī man visu atkal augšā. Un, protams, ka es neko neesmu pārdzīvojusi. Nevienam jau neko neesmu stāstījusi, visu iekšā turējusi- kas tad tur labs var būt. Pilnīgs šoks. Neticība. Man likās, ka esmu nonākusi sapnī. Mēs pavadījām pirmo nakti runājot par iespējām, nespējām, sajūtām, faktiem un plāniem. Smagi.
Attālumu neviens no mums nevārētu vēlreiz pārdzīvot..
Galu galā pirmās trīs naktis pavadītas sarunās. Sarunās līdz kaulam. Nekad mūžā neesmu kādam stāstījusi tik dziļas bailes, domas, jūtas. Tik atklāti atzinusies. Un ar tādu vieglumu. Skaisti redzēt, ka abi esam izauguši. Tik tiešām bauda skatīties uz sevi un redzēt, ka tagad tās pašas lietas uztveru pilnīgi citādāk.. Tas laikam ir labākais veids, kā saskatīt izmaiņas un piefiksēt, cik/kā tās ietekmē un maina situācijas/notikumus, lai motivētu sevi tālākām izmaiņām..
Rezultāts: vienojamies, ka uzsākt jebko būtu nepanesami sāpīgi mums abiem pēc IMWes. Tāpēc nekas nenotiks. Tā būs labāk, lai gan ne vieglāk. Nekad mūžā nebiju pieņēmusi tādu- ilgtermiņā pareizu lēmumu. Vai tas tā varētu būt, ak es beidzot esmu sākusi kaut mazliet domāt līdzi savām rīcībām? Tās būtu patīkamas pārmaiņas. Mazāk būtu jācieš- gan man, gan citiem cilvēkiem.
ceturtdiena, 2010. gada 25. marts
tu-tu-ru-tu_________tu-tu
Baby I finally know what im going after
I'm learning to let in all the laughter
Holy Moley you´re so funnny
You Crack me up, you crack me up
Look out for dreams that keep returning
'Cause magic ain´t no hand-me-down yearning
You feel it, you want it, the way I want you babe
Traveling by choo-choo train
We know where we just don´t know when
Like some everlasting onion that I love
Never heard a better bad joke said outloud
You flip-flop and I wall out
Can you believe it I can´t believe it but it's true
You're giving eighty billion years of giggling
A whole new world to live in
But this one's real, this one's real, this one's real
Like some hog tied Kangaroos
You be one and I'll be one too
We play it goofy or we play it cool
Everything that happened
You know it don't mean a thing to us
'Cause so much is gonna happen
Because
You showed me a sunset overflowing
But who cares where it's going
As long as you're next to me
I'm learning to let in all the laughter
Holy Moley you´re so funnny
You Crack me up, you crack me up
Look out for dreams that keep returning
'Cause magic ain´t no hand-me-down yearning
You feel it, you want it, the way I want you babe
Traveling by choo-choo train
We know where we just don´t know when
Like some everlasting onion that I love
Never heard a better bad joke said outloud
You flip-flop and I wall out
Can you believe it I can´t believe it but it's true
You're giving eighty billion years of giggling
A whole new world to live in
But this one's real, this one's real, this one's real
Like some hog tied Kangaroos
You be one and I'll be one too
We play it goofy or we play it cool
Everything that happened
You know it don't mean a thing to us
'Cause so much is gonna happen
Because
You showed me a sunset overflowing
But who cares where it's going
As long as you're next to me
trešdiena, 2010. gada 10. marts
Tukuma sarkanias
vakar biju Tukumā ar kolēģi. Apsekojām objektu, kur bija paredzēts piedalīties konkursā par projektēšanas un būvniecības procesa veikšanu bla bla. Pēc ilgās pastaigas ar mērriteni, mērlentu un stabu skaitīšanu, devāmies uz domi pēc paraksta. Un pēc tam ēst. Pirmo reizi biju sarkanajā krustā. Un pirmo reizi man pajautāja, kādus salātus gribu pie saviem "Griķi ar salātiem". Un netika izniekotas trīs karotes biešu salātu un kausiņš sīpolu-miltu mērces. Biju un joprojām esmu sajūsmā. Un manas pusdienas maksāja latu divdesmit. Tas ar tagad aktuāli. Un gaļa bija pilns šķīvis, ja kas.
otrdiena, 2010. gada 2. marts
a man normāli.
viss ir nepareizi. man ir nepareiza uztvere. visu uzņemu nepareizi. man jau ir apnicis, ka vienmēr, kad jūtos slikti, tas notiek vienādi. pilnīgi viens un tas pats scenārijs.
sākšu mainīt jau kaut ko šodien.
Lauma teica, ka ja kaut ko vai kaut kādu grib, ir jācīnās, bet negribu būt nožēlojama.. (par vēlu jau laikam ir.) šobrīd laikam vienkārši jāgaida un jāskatās. man nav spēka cīnīties. jo īpaši tādēļ, ka mēģinot, visu tikai salaižu grīstē, jo pārējās tizlās emocijas jau nevar izslēgt, jo, redz, viņai tikai cīnīties tagad vajag.
esmu atsākusi lasīt grāmatas. par to paldies Žanetei vas. Vakar kā sāku, tā gandrīz pus grāmatu izskrēju cauri. Laiks pagāja nemanot. It īpaši jau tāda grāmata, kas samērā atbilst attiecīgajam manam stāvoklim.
Vēl jau pāris dienas intensīvi saņemos. Man ir jāuzraksta tas stāsts meiteņu grāmatai. Jābeidz klausīties "(500) days of summer" skaņu celiņš, jāsāk klausīties Sigur Ros, Mum, Hafdis Huld, Svavar Knutur un Hjaltalin un jāraksta. Es to jau redzu, bet nevaru vēl nosēsties.
un man patīk joga. lai gan nodarbībās man bieži šķiet, ka nevaru es to kāju tā aiz turiens aizlikt, bet kopumā sajūta ir laba. vismaz ir redzams progress.
Bija mums 6dien sacensības kāpšanā ar apakšējo drošināšanu. Es kopā ar Jurčiku startēju. Nožēlojami. Visvairāk es nevaru pārdzīvot to, ka, lai gan trenējos jau cik gadus, progresu nejūtu It kā varu kaut ko vairāk, bet kopumā, kaut vai skaņojos, cik pozitīvi gribu, nekādu ģeniālu panākumu man nav. Un ne jau par vietām ir runa. Es gribētu, lai varu pati sevi pārsteigt kādā reizē un pamēģināt un krist, nevis nobīties un kontrolēti atlaist rokas, pasakot Jurim, ka tālāk nevaru.
Vakar skatījos Nila bildes no Krievijas- palika tā forši. Patika sajūtai piemērotās krāsas/melnbaltums un visādas izplūdamības. Jauki. Viss tāds vecs un atbilstošs likās.
7dienas vakarā biju uz 5 ritmu dejas terapiju. Nevaru vēl neko par to pateikt. Klusums.
satiku 4 vidusskolas klases biedrenes. jauki. forši ieraudzīt cilvēkus izaugam. diez es ar tā izskatos? tāda saprātīgāka, mierīgāka (diez vai) un pieaugušāka?
Skola- šobrīd viss vienalga, izņemot dzelžbetona tiltu.
Lauris- Valmieras puika- man vakar lika pasmaidīt ar vēstuli no Londonas. Smieklīgi. Prasīju, kā viņam pa Valm, bet šis jau no oktobra tur. Un tādas jaukas lietas raksta. Interesējas. Lika justies labi. Paldies.
Ko tagad? Iešu Annai dāvināt krievu ķotku adītās šmotkas un neēst pusdienas. Nauda beigusies. Ha. Buržuja es.
sākšu mainīt jau kaut ko šodien.
Lauma teica, ka ja kaut ko vai kaut kādu grib, ir jācīnās, bet negribu būt nožēlojama.. (par vēlu jau laikam ir.) šobrīd laikam vienkārši jāgaida un jāskatās. man nav spēka cīnīties. jo īpaši tādēļ, ka mēģinot, visu tikai salaižu grīstē, jo pārējās tizlās emocijas jau nevar izslēgt, jo, redz, viņai tikai cīnīties tagad vajag.
esmu atsākusi lasīt grāmatas. par to paldies Žanetei vas. Vakar kā sāku, tā gandrīz pus grāmatu izskrēju cauri. Laiks pagāja nemanot. It īpaši jau tāda grāmata, kas samērā atbilst attiecīgajam manam stāvoklim.
Vēl jau pāris dienas intensīvi saņemos. Man ir jāuzraksta tas stāsts meiteņu grāmatai. Jābeidz klausīties "(500) days of summer" skaņu celiņš, jāsāk klausīties Sigur Ros, Mum, Hafdis Huld, Svavar Knutur un Hjaltalin un jāraksta. Es to jau redzu, bet nevaru vēl nosēsties.
un man patīk joga. lai gan nodarbībās man bieži šķiet, ka nevaru es to kāju tā aiz turiens aizlikt, bet kopumā sajūta ir laba. vismaz ir redzams progress.
Bija mums 6dien sacensības kāpšanā ar apakšējo drošināšanu. Es kopā ar Jurčiku startēju. Nožēlojami. Visvairāk es nevaru pārdzīvot to, ka, lai gan trenējos jau cik gadus, progresu nejūtu It kā varu kaut ko vairāk, bet kopumā, kaut vai skaņojos, cik pozitīvi gribu, nekādu ģeniālu panākumu man nav. Un ne jau par vietām ir runa. Es gribētu, lai varu pati sevi pārsteigt kādā reizē un pamēģināt un krist, nevis nobīties un kontrolēti atlaist rokas, pasakot Jurim, ka tālāk nevaru.
Vakar skatījos Nila bildes no Krievijas- palika tā forši. Patika sajūtai piemērotās krāsas/melnbaltums un visādas izplūdamības. Jauki. Viss tāds vecs un atbilstošs likās.
7dienas vakarā biju uz 5 ritmu dejas terapiju. Nevaru vēl neko par to pateikt. Klusums.
satiku 4 vidusskolas klases biedrenes. jauki. forši ieraudzīt cilvēkus izaugam. diez es ar tā izskatos? tāda saprātīgāka, mierīgāka (diez vai) un pieaugušāka?
Skola- šobrīd viss vienalga, izņemot dzelžbetona tiltu.
Lauris- Valmieras puika- man vakar lika pasmaidīt ar vēstuli no Londonas. Smieklīgi. Prasīju, kā viņam pa Valm, bet šis jau no oktobra tur. Un tādas jaukas lietas raksta. Interesējas. Lika justies labi. Paldies.
Ko tagad? Iešu Annai dāvināt krievu ķotku adītās šmotkas un neēst pusdienas. Nauda beigusies. Ha. Buržuja es.
piektdiena, 2010. gada 12. februāris
inga vakar man atraksta ziņu: "Forced my icelandic gay friend in Aarhus to listen to My Star. (viņiem ir īpašas attiecības ar Eirovīziju.. neiedomājami. Lielākā daļa zina par Latviju, bet ne jau Vairas vai līdzīgās krīzes dēļ- drīzāk Prātenieku, Busuļa vai Kažas dēļ..) Miss you darling! You r coming to imwe, right." Sākās kaut kāda sarakste.. Pēdējā īsziņā viņa raksta, ka mūsu kopīga draudzene no Slovēnijas Maja ir stāvoklī. Maja bija zvanījusi Klemensam, kad Inga viesojās pie viņa. Maja saka, ka dzerot, lai nosvinētu.. savu abortu.
Gan es tagad, gan Inga tad apstulbst.
Ēm. Kā tieši bija uz ko tādu bija jāreaģē?
Apsveicu?
Kaut kā nekas nenāk ārā.
Gan es tagad, gan Inga tad apstulbst.
Ēm. Kā tieši bija uz ko tādu bija jāreaģē?
Apsveicu?
Kaut kā nekas nenāk ārā.
pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris
dzīve šobrīd ir pilnāka paradoksu kā parasti.
piemēram, man ļoti gribas lasīt, bet nedaru to. paņemu grāmatu, izlasu pirmās rindiņas un nolieku. gribas skriet. neskrienu. lai gan zinu, kādu kaifu tas sagādā. (nu, labi, tagad varētu vēl atrunāties ar aukstumu, bet tas tā vispārīgāk) kāpēc es vispār nedaru lietas, kuras man gribas darīt? gribas taču labi mācīties? gribas nodot visus skolas darbus laikā? gribas nevienu nepievilt?
gribas.
\\\
pēdējās pāris naktis redzu visādus dīvainus sapņus. visādi man apkārt esoši cilvēki pavisam ciās profesijās man visu ko stāsta. tad vēl citi cilvēki, uzdodas par viņu radiniekiem, lai gan es zinu, ka esmu viņus kur citur redzējusi.. tikai nevaru atminēties kur.
\\\
mans raudulības sensors ir nepareizi noregulēts, jo raudu kaut kādās sviestainās vietās, bet neraudu tad, kad vajadzētu un tas būtu tikai vēlams. kas tas ir?
\\\
nevaru sagaidīt, kad man būs savs stūrītis. drīzāk gan mērķēju un mazu, jauku dzīvoklīti kaut kur Āgenskalnā.. (: Tik tiešām nevaru sagaidīt. Man viss jau ir izdomāts, saplānots, izsapņots.
\\\
patiesībā viss tas ieprekšējais ir pilnīgs BS. Tam nav itin nekādas nozīmes.. es jūtos slikti. gribu visu ko atpakaļ. bet tā nedrīkst.
piemēram, man ļoti gribas lasīt, bet nedaru to. paņemu grāmatu, izlasu pirmās rindiņas un nolieku. gribas skriet. neskrienu. lai gan zinu, kādu kaifu tas sagādā. (nu, labi, tagad varētu vēl atrunāties ar aukstumu, bet tas tā vispārīgāk) kāpēc es vispār nedaru lietas, kuras man gribas darīt? gribas taču labi mācīties? gribas nodot visus skolas darbus laikā? gribas nevienu nepievilt?
gribas.
\\\
pēdējās pāris naktis redzu visādus dīvainus sapņus. visādi man apkārt esoši cilvēki pavisam ciās profesijās man visu ko stāsta. tad vēl citi cilvēki, uzdodas par viņu radiniekiem, lai gan es zinu, ka esmu viņus kur citur redzējusi.. tikai nevaru atminēties kur.
\\\
mans raudulības sensors ir nepareizi noregulēts, jo raudu kaut kādās sviestainās vietās, bet neraudu tad, kad vajadzētu un tas būtu tikai vēlams. kas tas ir?
\\\
nevaru sagaidīt, kad man būs savs stūrītis. drīzāk gan mērķēju un mazu, jauku dzīvoklīti kaut kur Āgenskalnā.. (: Tik tiešām nevaru sagaidīt. Man viss jau ir izdomāts, saplānots, izsapņots.
\\\
patiesībā viss tas ieprekšējais ir pilnīgs BS. Tam nav itin nekādas nozīmes.. es jūtos slikti. gribu visu ko atpakaļ. bet tā nedrīkst.
Abonēt:
Ziņas (Atom)