man šodien tiktiešām radās tāda sajūta, ka diezgan blīvi un vienmērīgi sadalīti pa visu dienu kāds mēģina nospiets manu garu. bet es saku, ka tas nestrādās. es tikšu viesiem tiem (es atvainojos) sūdiem cauri.
Fiziskas aktivitātes i=r kas U N I K Ā L S. It kā enerģijas nav, bet vietā ir nākusi cita. Tāda, kas pielej sirdi un dvēseli. Bāc, skrieniet, leciet, dejojiet, peldiet vai vienkārši daudz staigājiet, bet apsoliet man, ka nesēdēsit telpās. Un, ja ne sevis dēļ, tad ārā ir pavasaris un viņš to ir pelnījis.
trīsdesmit devītā stunda. varu officiāli paziņot, ka ap tagad es ieeju/izeju (īsti nezinu, kā tas pareizi formulējas NASA's terminoloģijās) orbītā. man jau bija viena halucinācija. man gan tas vārds nepatīs, tapēc teikšu, ka man nopietni rādījās. un ziniet, tas, ka šādās situācijās berzē acis ir īsts reflekss, nevis nevaikla tēlošana, lai parādītu, ka cilvēkam šķiet, ka viņš nespēj noticēt savām acīm.