latviešu valodas stunda

mana dzīve ir divdabis.
viss tiek ielikts komatos un pataisīts par divdabja teicienu.
( Divdabis ir darbības vārda bezpersonas forma, kam ir darbības vārda un īpašības vārda vai apstākļa vārda pazīmes. )
un tas ne pat mazliet nepalīdz dzīvot.
man liekas vienreiz jau izsludināju pieteikšanos uz manu lēmumu pieņēmēja amatu. toreiz bija pāris aplikanti, bet neviens tā arī līdz galam nepalika.
pēdējās dienas (konkrēti kopš svētdienas rīta, kad ierados atpakaļ no ārvaslts) esmu diezgan konkrēti tikai un vienīgi eksistējusi un domājusi. pilnīgi neproduktīvi visās citās jomās.
tas sākās ar to, ka limbažos pie vecvecākiem, kad tiku intervēta par visām savām ārpusvalsts aktivitātēm, es nepateicu gandrīz ne vārda. prikols ir tāds, ka manā ģimenē mātes pusē ir tāda iezīme (manai mammai, viņas brālim un tēvam) visu zināt. Viņi zina visu, par visu, ar visu un visā. Tā nu, kāmēr es domāju, kā ar mazāk vārdu pielietošanu izveidot atbildi uzdotajam jautājumam, kāds jau bija atbildējis manā vietā. Un tas man šķita makten uzjautrinoši. Tā kā biju nogurusi no lidojuma un miegaina, šāda veida runāšana man gāja pie sirds. Es vienkārši sēdēju un klausījos, kā uz man uzdoto jautājumu, viens ortu papildinot, atbildēja citi. Iesaku pamēģināt, ja ir iespēja.
Tas turpinājās arī nākamajās dienās. Pat tad, kad kāds konkrēti man uzdod jautājumu un es esmu vienīgais ortais cilvēks istabā, neatbildot uz to, pēc kāda brīža tas it kā paliek blāvāks un tad izzūd. Iesaku pamēģināt. Ja otrs tomēr uzstāj uz jūsu atbildi, var teikt, ka vienkārši ilgāk domājāt.. Tas strādā. Pie attiecīga apkārtējo cilvēku īpašību kopuma un ziņkāres līmeņa, kā arī dažu citu faktoru sakritības var samazināt izrunāto vārdu skaitu vismaz par 50-70%.
Galu galā esmu nonākusi pie pāris ļoti nozīmīgiem pašatklājumiem.
Viens no tiem ir jau it kā sen zināms, bet nu man ir arī reālas domas, kā sākt pie tā strādāt un mēģināt ko mainīt. Tas ir mana neizlēmība. Tā kā samērā bieži visādos ikdienas lēmumos blakus bija cilvēki, kas šajā ziņā ir vēl dziļākā purvā nekā es, man likās, ka ar mani jau nav tik traki, bet tomēr ir. Un laiks vienatnē ir to man pierādījis. Un trakākais ir tas, ka man ir bail, ka vienā brīdī, kad no mana lēmuma būs atkarīgs kas ļoti svarīgs, es visu salaidīšu grīstē. Jāsāk rīkoties, pirms tas notiek. (ieteikumi??)
Otrs ir- ja es pacenšos sakoncentrēties un apkopot visu man pieejamo informāciju un spēju paskatīties uz lietām ne tikai pietuvinājumā, bet arī pa gabalu un vēl visādos palielinājumos, es pat spēju būt Loti konstruktīva un saprātīga un dzīve un cilvēki mani baida mazāk. Kas atkal galīgi kontrastē ar pirmo punktu, par kuru rakstīju. bet abi darbijas..
un trešais ir, ka es gribu atrast savu talantam līdzīgo lietu. tādu savējo. skatos uz visādiem apkārtējiem tēliem un apbrīnoju.
un visu pēdējais- jātiek man atkal atpakaļ normālā režīmā. apnicis man jau katru nakti līdz rītam visu ko "darīt" un tad pus dienu gulēt. šitā nevar ar nevienu satikties. tapēc labāk tagad eju gulēt. es jau varētu vēl sarakstīt visādus klamus.. bet labāk nevajaga.