šodien visu laiku bija tāda sajūta, ka gribas ātrāk nokļūt mājās un kaut ko uzrakstīt, bet tagad, kad beidzot esmu tikusi pie attiecīgās iespējas, nekas īpašs ārā nenāk. debīli. un nav pat tā, ka nebūtu, ko teikt.
man ir apnicis cenzēt. kapēc esmu savu dzīvi tā iekārtojusi, ka man tas vispār ir jādara?
tukšība un bezvārdība. neizjūtu vēlmi sākt sarunu. neizjūtu vēlmi to uzturēt.
man patīk bilžu grāmatas ar detaļām piesātinātiem attēliem, tad varu ilgi skatīties, iedomāties, ka esmu tur, iztēloties situācijas. es baudu savu dzīvo iztēli.