tātad: esmu šeit. esmu valmierā. esot pilsēta, kas domā un rada. nu, paskatīsimies.
grūti, bet tādi jau laikam ir visi sākumi. ņemot vērā, ka cilvēks grūtos brīžos meklē sev līdzīgos, šis pārvēšas par vēl lielāku izaicinājumu, jo manā kursā visi tādi mazi- pukiņas un meitenīši. Arī tas tāds prāta joks, jo tādi paši cilvēki vien ir un tā starpība jau nemaz nav TIK liela, bet tomērsajūta nepamet. visādas lietas, ko viņi saka, darbības, viss liekas tāds nedaudz nepieaudzis. Laikam esmu tam jau nedaudz pāraugusi pāri. Dīvaini. Neesmu ta īsti iepazinusies, bet tāds nu ir tas pirmais iespaids. un tas galīgi nepalīdz, jo nodzen visāda veida garu un sparu. lai arī apzinos, ka situācija mainīsies un tā, bet tās vēdera smadzenes jau domā, ka ir galvenās..
Vēl visam klāt ir sajūta, ka esmu izolēta no visas pārējās Latvijas. Lai gan Rīga tikai kaut kādi ~100km. Ir tāda sajūta, ka es būtu nosodīta un atsūtīta šeit ciest vientulību. Visi draugi pēkšņi šķiet par mani pilnīgi aizmrsuši, lai gan nekas jau vēl nev mainījies.
man ir jāatrod veidz, kā tikt ar šo galā. Un ātri.
Veina lieta, kas man jau tagad liekas, ka pietrūkst ir mani ašie zvani cilvēkiem, kurus kādu laiku neesmu satikusi. Nu, tie, kad vienkārši piezvanu žanetei trešdienā pēc lekcijām un mēs aizejam padzert svaigi spiestu greifrūtu sulu un patarkšķam par politiskajiem notikumiem eiropā un pasaulē. man pietrūkst pusdienas pārtraukumu ar sergeju INDEXcafē. un vēl citi cilvēki un citas sarunas un negaidītas tikšanās.
meklējiet mani. meklējiet mani šeit un es jūs meklēšu tur.
vienā filmā bija un man patika: see you when i see you
1 komentārs:
Zini, man tieši ļoti tā bija pirms 2 gadiem. Kad sēdēju viena istabā un domāju, vai draugi paliek draugi arī tad, ja tu viņus nesatiec. Un vēl visādas dīvainas domas. Un ka citurs draugus nemaz negribas veidot, jo jau tā cibiņa ir pilna.
Bet par laimi, draugi nekur nepazūd.
Un kaut kā uzrodas jauni.
Pat ja neesi gribējis laist viņus iekšā.
Ierakstīt komentāru