"kādu dienu pilsētā ienāca mežs" [vai kaut kā tā] un kas tur bija ar to cirvi?!

šodien rīgas ielās valdīja vaboles. redzēju vairākas. un mašīnas nevienas. tikai milzu vaboles. Uz visvalža ielas redzēju divas. viena bija normāla izmēra skrejvabole parastā, orta kaut kāds mutants. Tāda daudz garāka par ierindas vaboli un ar gaišu svītru perpendikulāri kustības virzienam. Es piegāju tuvāk, lai to apskatītu, jo tā nedaudz atgādināja tos milzu prusakus, ko ar Annu redzējām Spānijā. nu, tos, kurus parasti izmanto visādos baiļu traktoros, lai baidītu cilvēkus, liekot viņiem ēst visādus vaboļu maisījumus.. Annai Valensijā nakts vidū viens tāds uzrāpoja uz kājas un viņa baisi nobiedēja mani, sevi un arī prusaku, protams. Vek. Diezgan jau nu nepatīkama sastapšanās, es teiktu.
Labi, bet atpakaļ pie temata. Uz Ernesta Birznieka upīša ielas atkal sastapos ar vienu skrējēju. Soreiz gan tā ievēroja visus noteikumus un neatradās uz tā saucamās ceļa braucamās daļas un mierīgi joņoja pa ietvi. Un tad vēl viena uz Lāčplēša un jau iepriekš pieminētās Ernesta Birznieka Upīša ielas stūra. tīrais negals. Varbūt beidzot būs pienākusi kārta Ziedoņa zaļajai? Tas gan būtu vareni. es jau sāku lēnām iegrimt pārdomās par šo tēmu, kad manu jauko ilūziju pasaulīti kā tādu lētu huba-buba burbuli pārspridzināja vīrietis baltās džinsu biksēs, kas čurāja krūmos pie veikala Drogas. Tā nu man nācās turpināt savu gājumu, mēģinot atkal domāt par jaukajām ielu pavēlniecēm- vabolēm, bet tas, kā jau parasti (kā piemēru var minēt sapņus, ko ļoti gribas noskatīties līdz galam, bet kāds tevi uzmodina un tas nekad man tā īsti arī nav pēc tam izdevies..) vairs neizdevās..
Tā lūk. diena pagalam. jāiet gulēt.
līdz nakamajiem simptomiem. es taču zinu ,ka tā nebija nekāda sagadīšanās vien. (ķiķina)