nevaru saprast, vai ņemu lietas pārāk nopietni, vai pārāk nenopietni. un tas mani biedē.
pāris vakarus atpakaļ es tā nobijos no vienas domas, ka nevarēju pus nakti aizmigt. es guļu, domāju un tas mani iedzen izmisumā. tādā, kas rauj krūšu kurvi uz pusēm. liek gribēt darīt jebko, pat visādas tādas stulbas un trakas lietas, ko normāli nekad nedarītu, lai tikai mēģinātu domāt par ko citu. tāda sajūta, ka varētu skriet līdz sasniegt gaismas ātrumu un saplūst ar visumu, lai tikai sajūta pamet mani. tāds galīgs, liktenīgs izmisums. vājprāta bailes..
nemaz nezinu, kā to aprakstīt.

es negribu būt viena. man tagad uz kādu laiku ir bail no manas līdz šim vienas no mīļākajām nodarbēm- tīrasiņu domāšanas. es tā izbaudīju šo procesu visas reizes līdz šim. pagalam.
pagalam mans jau tā relatīvais, kroplais miers.