šo dienu laikam pienākas izņemt no mana nu jau kā divus ar pus mēnešus ilgstošā maratona. tā galīgi neiederas. izdarīju tik daudzas lietas nepareizi.
man patīk sajūta, ka varu strādāt ar sevi. iespējams, ka šo sajūtu īpaši izbaudu tādēļ, ka kādreiz, kad zināmi cilvēki, šo teicienu izmantoja, domāju, ka tas ir tizli (visticamāk tādēļ, ka man vienkārši nesanāca..) un neiespējami. Bet tagad tas tiešām strādā.
Man patīk visur braukt ar divriteni. Man patīk braukt ar divriteni pa lietu un arī pa sausumu. Vējš mani iedvesmo. Mani piepilda domas un atgādina/atmodina cilvēki.
Adža- es dzīvošu un man patiks. Nē, man jau patīk. Bet ar tavu teicienu manā fāzē vairs nepietiek. Labāk vienkārši kaut kur aizbrukt.
Man patika sestdienas vakars un svētdienas rīts. Man patīk kopā ar Annu smieties. Viņa dod maniem jokiem citu nozīmi. Neaptverami. Ja viņa lasīs, noteikti nodomās, ka esmu nesakarīga, bet piedid, Ann, nevaru un nemaz necenšos dabūt to rakstnieka/dzejnieka sajūtu, par kuru runājām.. Tā mani biedē kā šķira.
gaidu, nevaru sagaidīt.
šovakara dziesma: David Gray- Now and always
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru