pēdējo nedēļu regulāri sapņoju par to, kā klausīšos foo fighters. tā ir tāda sajūta, kā piemēram, ka citreiz gribas vīteņiem apaugušu māju skotijā netālu no 50 metrīgas kraujas un tad vakarā satīties aitas vilnas seģenē milzu klubkrēslā pie kamīna bibliotēkas istabā pie loga. nu, kad gribas tādu pilnīgu drošību, komfortu un kaut kā tā. tā man bija ar viņiem. un tagad, kad klausos, man ir tieši tā sajūta. es jūtos tā silti un labi. varētu vienkārši aizvērt acis un uzsūkt to enerģiju, kas manī nāk.
šodien bija tāda skolīga diena- neticami, bet es tiešām sajutos labi ar to, ko darīju. izaudīju būšanu skolā un ar baudu mācījos, besījos, cīnijos.. un es pašreiz arī visam redzu tādu labu galu, kas mani priecē.

un es esmu sapratusi, ka esmu neticami laimīga.
es smaidu. turpinu smaidīt. smaidu. smaidu. smejos. uzvelku savas nevienam nepiestavošās opīšbrilles un aizlaižu tālāk ar puķuzirnīti un uzkāpju klintī ar Jurčiku_Purčiku, un izstopēju tukšu eiropu ar Agitu_Pagitu, un izrunāju tukšu vakaru ar Annu_*annu, un piesmīdinu Rasiņu_Pasiņu, un izskatu tukšu kinoteātri ar Sergeju, un vēl, un vēl, un vēl..
priekšā viss_kas labs. jādzīvo nost.