ceturtdiena, 2008. gada 27. novembris

ja grābekļi mācētu smaidīt..

viss caur puķēm

foniņā šis

šodien atkal pēc ilgiem laikiem braucu ar auto pa teātra tēva ielu. Dīvaini, kā tik īsā laikā var mainīties vienas ielas nozīmība manā eksistencē.

biju uz starojošās rīgas pasākumiem. domu laukums. pilns domām. abas ar madaru nospriedām, ka tev patiktu. (skrejošie lietus mākoņi, kas sākās radiomājas pažobelē)

https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEha1SQkKcPZPX8zzdtcM2SqhkIv9Pjw1mYFDLmA37IRibrU_7iUhoEU6yQDfNTOUPvoaniQhFhA4nylUueEr0amK69brXwmE5NkA6Gw_TiNaS_MmN3rILQ4pm2nH2LBUWxeGASows3DB5A9/s1600-h/staroriga3.jpg

man patīk jaunā akcija. ļoti.

Pasaka par pagrieziena nerādīšanu

Pasaka par rāvējslēdzēja principu

Pasaka par vienoto plūsmu

Pasaka par krustojumu bloķēšanu

pilnīgs robs man dzīvē.

līdz 6dienai.

:D kas te?

1 komentārs:

Anna Vaivare teica...

es arī kādu laiciņu neesmu bijusi tajā ielā.
un šitās puķes man ļoti patīk! tā jau sanāk smaidīšanas deva kādam labam laiciņam.
Jā, jā, jā 6dien! :)

un..kurpes, lūdzu!