jāsāk laikam ar to, ka biju milānā ciemos. burvīgi pavadīts laiks ar smiekliem, olīvēm, sieru, artišokiem un anšoviem, klimpām un nogurumu, lietu un viuenu mazu, zilu lietussargu, trenēto kāpšanas zāles instruktoru Rikkardo un kruasānu brokastīs. Un vēl visādām lietām un vietām, kas iespiedušās atmiņā. (priekškars ir kritis:)
un šovakar, kad atgriezos mājās pa teļuku GĀJA filma. An Inconvenient Truth jeb Neērtā Patiesība, kā viņi to latviski nokristījuši. saucat mani par viegli iespaidojamu un kā vēl tik ne, bet uz mani tas darojas.
bāc. pilnīgi uz kādu brīdi pietrūkā vārdu.
milānā, modes mekā, gājām pa ielu, kur vienuviet sapulcējušie šīs planētas varenākie vārdi, piemēram:
Lui Vuitton
Versache
Dolce&Gabana
Roberto Cavalli
Un daudzi, daudzi citus, kurus pirmo reizi redzēju un dzirdēju. Bet tur tiem ir privātie veikali ar trim lupatām piecos plauktos, divos-trīs stāvos katrā pa pāris zālēm. Ar meitenēm, kuras ar nicīgu aci skatās ārā pa logu uz tādiem mazajiem tūristiņiem kā mēs (kas tik vien spēj kā grozīt kaklu, lai paspētu ejot ne īpaši uzkrītoši mēģināt ieblenzt visos skatlogos), lai gan pašas labākajā gadījumā ir kādu reizi pēc darbalaika atļāvušās uzlaikot vienu pārgaumīgu grabuli. Apmeklētāju tur īpaši daudz nav. Bet ja jau ir tāds piedāvājums.. visi tak zinām ekonomikas kuru_tur likumu.. Kosmoss. Nevar saprast, vai, ja izmetīšu visas savas kaut nedaudz brendīgās drēbeles, es tikai vairošu atkritumu daudzumu, vai došu kādu ieguldījumu.. Kaut kā taču vajadzētu varēt mainīt šo uz galu vedošo vājprāta tuvredzību. Noņemam klapes.Man tas viss neiet kopā. Sistēmā ir īssavienojums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru