Mīļo debestiņ, man izbira saule. Tāds kauns - visi
iet garām- un man saule izbirusi. Visi iet
apkārt, un es uz ceļiem ceļa vidū lasu un metu
maisā.
Pa to laiku mēness uzlēcis, un nāk jau vakara
cilvēki, un man tāds kauns - skaisti un grezni
ģērbušies, kā uz godiem, kā uz svinībām, vakara
runas runā, vakara smieklus smejas, un man
tāds kauns, es darba drēbēs ceļa vidū un lasu
no netīras zemes.
Varbūt domā: re, tas nabags! Un pirksti man
tiešām netīri ar zemēm, es sviežu pa drupatai
maisā un domāju: tikšu aiz pilsētas, nost no
acīm - nomazgāšu. Galvenais - salasīt visu. Bet
nāk atkal vakara cilvēki, un gredzeni mirgo,
un es domāju: būtu kāds dienas cilvēks -
palīdzētu.
Es mīlu savu maisu - un nezinu, kā tas notika.
Es esmu vistām putraimus kaisījis un sējis savas
dienas vējā, un daudz kas man ir izkritis arī
no atmiņas. Un nu saule izbira. Man ļoti neētri
jūsu priekšā.

/Imants Ziedonis/