kaut kā dīvaini. mēģināju jau veselu nedēļu šeit kaut ko ierakstīt, bet mani nelaida iekšā. vienu brīdi pilnīgi dusmīga paliku. bija daudz ko teikt laikam.

vienreiz, kad nesen braucu vilcienā no jelgavas uz rīgu. bija viena no tām dažām skaistajām dienām kaut kur pagājušajā nedēļā, kad saule nostaļģiski spīd pa vilciena logu un tā vien gribās aizvērt acis un sildīt seju, gremdējoties jaukās atmiņās un cenšoties neraustīt plakstiņus kad sauli aizsedz koki. pāri ejai sēdēja sieviete. pēc kāda brīža viņa izvlka nelielu, plānu celofāna kulīti. tā bija pilna ar maizes šķēlīšu pusītēm. pārsvarā baltmaizes, bet bja arī melnās. tad viņa sāka pa vienai tās plēst mazos gabaliņos. tā kā zupas grauzdiņu izmērā. un es nespēju neskatīties. sajutos tā lūrīgi. bet nevareju atraut ne aci. līdz viņa bija pabeigusi. man bija jāredz, ko viņa darīs tālāk. 

viņa mierīgi ielika maisiņu somā. tad izvilka grāmatu un turpināja beukt vilcienā it kā nekas nebūtu bijis. it kā viņa tikko būtu vienkārši, piemēram, lasījusi avīzi. 

vai redzat vājprāta sajūsmas skatienu manās acīs?

varbūt viņa tiešām bija pavāre.