man ir riktīgi skumji. likās, ka esmu kaut kādā līmenī savu nožēlojamību pārvarējusi, uzvarējusi un tikusi nākamajā līmenī, bet izrādās, te bija kaut kāds caurums, kurā iekrītot, nonāk atkal sākumā. dažreiz man arī gribētos būt spējīgai vemt no šitādām lietām. bet tad atkal, nē. tagad pat ārēji vairs nevaru relatīvo pozitīvismu izstarot. vairs nevaru paturēt visu iekšā, man ir slikti.

bail pietuvoties robežai, kad viss paliek vienalga. Anete šodien par to ieminējās, un es, vēlāk par to domājot, jutos kā karstu tēju iedzērusi.

f*k.