nu, jā. tā ir cauri. mana intensīvākā nedēļa gadā godam nodzīvota. pārdzīvota.
nezinu, kā lai visu apraksta (man liekas, ka tā iesāku visus savus lielos ierakstus. pārāk daudz kas ir noticis..). it kā tikai nedēļa, bet ir sajūta, ka Latvijas ikdienā tādai devai emociju vajadzētu veselu gadu.
Pienācis atkal skarbās patiesības ieraksts. Tas man laikam uznāk no islandiešiem (: Es mīlu to valsti. Ikreiz, kad iedomājos par dzīvi tur- tirpas skrien. Neesmu gan bijusi daudzās citās valstīs, bet, damn, tā vieta ar mani vienkārši runā.. Bet pie tā atgriezīšos mazliet vēlāk.
Tagad par to, kāpēc mana dzīve ir drāma pēdējo nedēļu. Man nesen kāds kadrs teica, ka viņam ir apnicis, ka nezinu, ko pati gribu. Taisnība vien ir. Un tas pilnīgi man parādījās pagājušajā nedēļā IMWē (Internationale Musische Werkschtatt vāciski jeb International Creatice Workshop angliski). Tikai šoreiz es ar to esmu pati mierā, lai cik arī egoistiski tas neskanētu. Šo to esmu sev nodefinējusi, un visiem spēkiem pretošos Latvijas visu_jauko_nomācošajai ietekmei. Esmu nogurusi no sevis nelaimīgas un negatīvas, vienmēr pukstošas un raudulīgas; un esmu iemīlējusies sevī priecīgā, pozitīvā un laimīgā. Vilkšu ko gribēšu- kaut vai Jums liekas, ka tas ir par īsu vai par apspīlētu. Godīgi sakot- man nevarētu būt vairāk vienalga, jo tas, kas ir iekšā simts reizes kompensē visus trūkumus.
Pirmajā vakarā mani jau paspēja izsist no līdzsvara gara auguma Austrijas pilsonis, plašāk pazīstams kā mans ilgstošs draugs un nebeidzams manas mīlestības saņēmējs. Viņš gribot mūs atkal kopā. Ha. Un es uz turieni aizbraucu ar domu, ka nebūs pavisam viegli. Būs jāskatās, cik ļoti viegli izskatās, tas, kā viņš ar visu tiek galā. Ar domu, ka joga un citi prāta un ķermeņa vingrinājumi man būs palīdzējuši tikt pie sava veida harmonijas un spēšu pavadīt kvalitatīvu nedēļu viņa klātesamībā. Bet viņš ņem un šitā- uzjundī man visu atkal augšā. Un, protams, ka es neko neesmu pārdzīvojusi. Nevienam jau neko neesmu stāstījusi, visu iekšā turējusi- kas tad tur labs var būt. Pilnīgs šoks. Neticība. Man likās, ka esmu nonākusi sapnī. Mēs pavadījām pirmo nakti runājot par iespējām, nespējām, sajūtām, faktiem un plāniem. Smagi.
Attālumu neviens no mums nevārētu vēlreiz pārdzīvot..
Galu galā pirmās trīs naktis pavadītas sarunās. Sarunās līdz kaulam. Nekad mūžā neesmu kādam stāstījusi tik dziļas bailes, domas, jūtas. Tik atklāti atzinusies. Un ar tādu vieglumu. Skaisti redzēt, ka abi esam izauguši. Tik tiešām bauda skatīties uz sevi un redzēt, ka tagad tās pašas lietas uztveru pilnīgi citādāk.. Tas laikam ir labākais veids, kā saskatīt izmaiņas un piefiksēt, cik/kā tās ietekmē un maina situācijas/notikumus, lai motivētu sevi tālākām izmaiņām..
Rezultāts: vienojamies, ka uzsākt jebko būtu nepanesami sāpīgi mums abiem pēc IMWes. Tāpēc nekas nenotiks. Tā būs labāk, lai gan ne vieglāk. Nekad mūžā nebiju pieņēmusi tādu- ilgtermiņā pareizu lēmumu. Vai tas tā varētu būt, ak es beidzot esmu sākusi kaut mazliet domāt līdzi savām rīcībām? Tās būtu patīkamas pārmaiņas. Mazāk būtu jācieš- gan man, gan citiem cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru