vakardiena nebija galīgi zemē metama

tātad- dienu esmu nodzīvojusi vērtīgi. pabeidzu dažas lietas skolai. bet tas tā. nevienu tas tā pat toč neinteresē, izņemot mani, manus vecākus un vēl pāris frīkus.
iepazīstināju Laumu ar LBN telpām un ģenerālajiem noteikumiem. Man tik ļoti tur patīk- visas tās vecās uzpariktes, kas pirms kāda laika vēl kalpoja kā, piemēram, numuriņu aparāts, kurā vienlaicīgi uz "'displeja" ir kādi 30_pāri cipariņi, un aiz vajadzīgā tiek iedegta spuldzīte. Es tikai nevarēju saprast, vai tik tiešām rindas ir bijušas tik mazas? vai kā viņi tika galā ar problēmu, ja atnāca 50 cilvēki..? Bet, nu labi.
Vēl burvību piedod čīkstošās durvis lasītavās, visur esošās ne īpaši klusās parketa grības, smarža.. Tā smarža ir vienkārši.. un bibliotēkas tantes. viņas ir un paliek bibliotēakas tantes- pārsvarā diezgan nemīlīgu seju, jo kāds vienmēr kaut ko nesaprot pareizi, atliek to žūrnālu neīstajā vietā, lai gan viņiem tas vispār nebūtu bijis jādara.. Kāds prasa par skaļu, kāds pats īsti nezina, ko grib. Bet galu galā, kad pavada tur visu dienu, var redzēt, cik jaukas viņas ir. Ar visu savi īgnumu.
Un es atklāju vēl kādu burvīgu lietu- pastāvīgie klienti. (lai gan nu jau šķiet, ka pati esmu par tādu pārvērtusies, ja jau varu spriest par šādām lietām.) Ir cilvēki, kurus tur, tieši tajā/manis iemīļotajā lasītavā ir vienmēr. Aizvien sēž tajās pašās vietās. Aizvien šķirsta tos pašus žurnālus.
Piemēram, ir viens onkulis, kas vienmēr paņem dienas biznesu un tad raksta savā burtnīcā visādus ciparus. Es negribēju būt ļoti nepieklājīga, tapēc nelīdu īpaši tuvu, lai noskaidrotu, ko tie nozīmē, bet izskatījās intriģējoši. Viņš tos rakstīja pāri visam atvērumam, nevis kā ierasts, vispirms vienā pusē un tad otrā. Un tie bija 2 vai trīs rūtiņas augsti, jo es, sēdēdama 2 solus tālāk varēju skaidri salasīt- a s t o ņ d e s m i t .. d e v i ņ i.. un jocīgākais ir tas, ka viņam vienmēr līdzi ir portatīvais dators. viņš to ieslēdz, attaisa interneta pārlūkprogrammu un neko nedara. aiziet pēc savas dienišķās avīzes un sēž un raksta savus kodus. pie tam izskatās, ka viņam ir >=70 gadu.. Es šodien tā iedomājos, ka varbūt viņš tā jau kādus 20 gadus tur nāk, raksta savus šifrus un varbūt ir atklājis kādu jauku biržas algoritmu vai ko tamlīdzīgu. Pa īstam ir samērā turīgs un kādu dien to atklās kādam un tad kļūs pazīstams. viņš noteikti pēc tāda izskatās.
Tad vēl ir viena sieviete, kas vienmēr prasa zurnālus, kuru nav. Katru reizi viņa prasa citus, bet tie kā reiz, tieši priekš viņas ir paņemti..
Tad vēl daži man līdzīgie, kas tur meklē nevis jaunāko periodiku, bet gan klusu, "ne mājās" vietu, kur pieslēgties tīklam un mācīties. Uzlikt lielās ausis un iegrimt kur nu kurais.
tad vēl ir tas vīrietis pēdējā solā (man aiz muguras un pa kreisi), kurš vienmēr ir nervozs. skraida, ņem avīzi pēc avīzes, spraigi to šķirsta, lasa (vai vismaz tā izliekas, ka lasa). tad aizbrāžas garām, paņem citu avīzi. samērā saspringtu seju aiziet atpakaļ "savā vietā" un lasa to. un tā visu laiku.
un iedomājieties- sesijas laikā viņi strādā līdz 21:00. vai tas nav jauki!
ja man būtu bibliotēka, es uztaisītu arī kādu diennakts lasītavu. tas būtu tik nepieciešams man un vēl dažiem man zināmiem kadriem, kam diennakts režīms drīzāk atbilst kādai no Amerikas laika joslām..
Es pilnīgi varu uzburt ainiņu sev acu priekšā, kā tur izskatītos.

labi. pietiek (patric watson-) daydreamer (:

nemaz nepastāstīju par savu dienas atklājumu. aizrakstījos pilnīgā krūmā.
tātad, šodien es iepazinos ar:

Rīgas Centrālās bibliotēkas

Mūzikas filiālbibliotēka “Tilts”

Ģertrūdes iela 36
LV-1011
67285581
tilts@rcb.lv
P: slēgts
O: 10 - 17
T: 12 - 19
C: 10 - 17
P: 12 – 19
S: 10 – 16
Sv: slēgts

Tas ir vienkārši aizraujoši.
Es tur iešu. Iedomājaties, aiziet uz bibliotēku, paņemt mūziku. Parakstīties, ka es to nekopēšu un tad, kad esmu mājās trīs dienas vai nedēļu klausījusies, aiznest to atpakaļ.
Vāciņš jau nobružājies no ziņkārīgo un intriģēto klausītāju roķelēm..
Forši.

vēl viena diena nomaršēta.
šoreiz kopā ar Kings of Leon un Patric Watson.
ļoti labi.