pirmdiena, 2009. gada 7. septembris

šī vakara kopsavilkums

ar Juri braucām geocachingā pa un ap Jelgavu. Bija pavisam dīvaini, jo vēl galīgi nejūtos kā mājās un šādā stadijā apmeklēt dažādas ne tik populāras vietas Jelgavā šķiet vēl dīvaināk.

Sākām pie viena tilta, kur neko neatradām. Meklējām gan kādu stundu man liekas vai pat vairāk. Izložņājām, bet nesekmīgi.

Tad pie nākamā tilta. Likās, ka norādes it ļoti skaidras un nevajadzētu būt problēmām, BET vienā brīdī mēs attapāmies situācijā, kas tuvumā esošā kkāda loģistikas centra apsargs šāva gaisā. Es biju vienkārši šokā. Viņš nenormāli krieviski lamājās, teica, ka dabūsim svinu galvās, ka viņš mūs redzot ****. Tas bija tā samērā iespidīgi. Kopā viņš izšāva kādas 3 reizes. Tad Juris viņam teica, ka mums te ir uzdevums un gribam atrast punktu. Muskuļkalns riktīgi vēl nolamājās, ka viņš mums parādīšos punktu.. Viņš mūs tūliņ nošaušot. [viss krieviski] Mēs vēl gribējām turpināt meklēšanu pēc tam, kad tad psihopāts bija nopierinājies un aizgājis nostāk, bet izlēmām atgriezties gaismā. Samērā sirreāli.

Tad viens pavisam viegls punkts, ko atradām apmēram 2 minūšu laikā.

Tad viens interesants ar ripojošiem akmeņiem, klinšu kāpšanas elementiem (man mugurā bija kleita, bet viss noritēja ļoti veiksmīgi neskatoties uz to!) un lampiņu gaismu slēpšanu. Vismaz šo atradām.. Iekša bija arī ceļojoša monēta, ko paņēmām, lai ieliktu kādā citā vietā.

Tad atkal pilnīga neviksme. Nevarējām saprast, kā tas var būt, ka tieši mēs te kko nesaprotam vai neredzam. Visi atsauksmēs rakstījuši- viegli atradām, atminējām uzdevumu un atradām.. Mēs tā kā būtu kaut ko palaiduši garām skraidījām apkārt paceļot katru akmeni, kas uz zemes..

Tad turpinājām ar vēl viena punkta neatrašanu Lielupes krastā. Toties bija skaista un nepierasta leņķa skats uz pilsētu. Bija jāpakāpjas un Juris bīstami pietuvojās gaismai..

Tad neatradām "easy" punktu 2m virs zemes magnētiskajā stūrī, kas mūs arī satrieca. Viens vīrietis gāja garām, mēs ar lukturīšiem uz galvas rakājāmies pa vīteņiem, kas apslēpa sētu. Vinš paātrināja tempu un nervozi aizsteidzās prom. (:

Un tad pēdējais pazemojums, kad es tik tiešām pacēlu visus akmeņus, kas tajā vietā kustējās, un Juris palīda zem tiltiņa, kas pārlikts piemēslotajam grāvis, kur nav ūdens. Un tik un tā mēs neko neatradām. Lēmēti. Ar to arī mums bija gana.

Beigās izdomājām, ka vajadzēs pašiem izveidot punktu kādā vietā, ko var pārredzēt no mūsu mājām vai kā tamlīdzīgi, lai varam skatīties un priecāties, kā mūsējos atrod. Vai arī kā cīnās cilvēki. Bet jāuztaisa būs gan.

Nav komentāru: