svētdiena, 2007. gada 30. septembris
pirmdiena, 2007. gada 24. septembris
laikam palieku pārāk paredzama?!
šodien Agrim un Agritai vārda diena. pus astoņos devos cauri parkam, bija migla un tāds veselīgs dzestrums. Bet man patīk ņemt līdzi fotoaparātu un taisīt bildes. (:
bīstams miers iekšā par šo nedēļu.
šodien pilnībā: Jem- Finally Woken
pirmdiena, 2007. gada 17. septembris
mhm
šodien iepriecināšanas diena. gaidīšu rezultātus.
dienas dziesma (bez nekādas skumīguma pieskaņas, vienkārši aizverot acis un kaifojot par laimes sajūtu): Neil Young - Harvest Moon
m m m
nebeidzies
ceturtdiena, 2007. gada 13. septembris
šodien
iedevu pāris cilvēkiem lidonīšus par "2 Rīgas 007", kuram mugurpusē ir tāds aprakstiņš par imku. nepagāja ne brīdis, kad tur pat blakus bija puse manas grupas puišu. viņus visā tajā tekstā visvairāk piesaistīja tādi vārdi kā kristīgās vērtības un dzimtenes mīlestība.. tāda 'trešklase' aizgāja. jautājumu gūzma. man nav kauns un varu stāstīt kā par vienu, tā otru, bet nav forši, ja pretī tāda attieksme.
galu galā kaut kā visus atšaudīju. pārsteidzoši veiksmīgi. izrādījās, ka vienam no puišiem vecaistēvs arī ir bijis skauts. pārējie nedaudz ierija, kad viņš to atklāja.
un ziniet, kas ir pats labākais? tas, ka man nekas šitāds nespēj sabojāt garastāvokli. trakums.
vēl gribu izbraukt ar rolleri "kamēr man puiši zvana un paši uzmācas".. (;
bijām pakāpt siltumnīcā. negāja tik pārliecinoši kā gribētos. būs jāiegriežas biežāk.
riteņbrauciens lietū gan turp, gan atpakaļ (pie Rūda). tējas ezers. bazārs. un bazars. nē, drīzāk laikam sarunas tikai pie kūciņas.
atkal-atziņa: fiziskas aktivitātes liek justies daudz, daudz labāk.
galu galā kaut kā visus atšaudīju. pārsteidzoši veiksmīgi. izrādījās, ka vienam no puišiem vecaistēvs arī ir bijis skauts. pārējie nedaudz ierija, kad viņš to atklāja.
un ziniet, kas ir pats labākais? tas, ka man nekas šitāds nespēj sabojāt garastāvokli. trakums.
vēl gribu izbraukt ar rolleri "kamēr man puiši zvana un paši uzmācas".. (;
bijām pakāpt siltumnīcā. negāja tik pārliecinoši kā gribētos. būs jāiegriežas biežāk.
riteņbrauciens lietū gan turp, gan atpakaļ (pie Rūda). tējas ezers. bazārs. un bazars. nē, drīzāk laikam sarunas tikai pie kūciņas.
atkal-atziņa: fiziskas aktivitātes liek justies daudz, daudz labāk.
svētdiena, 2007. gada 9. septembris
pa īstam
šis kā rādās būs pirmais tāds īsti "sirdīgais" ieraksts manā blogger'isma vēsturē. nemaz īsti nezinu, kā sākt, bet saprotu, ka šoreiz laikam tikai ar joku neizšmaukšu. madarai apsolīju, ka viņa varēs par manām gaitām šeit nedaudz uzzināt un, ja godīgi pašai jau arī gribas dalīties ar pāri kāpjošajām sajūtām, lai gan nojaušu, ka tikai pāris cilvēki varētu tā īsti un līdz galam saprast.
kad bijām jau izbraukuši (braucām ar diezgan vecu VW šharan, kurš aktīvi piedalījās piedzīvojumu veidošanā, bet par to nedaudz vēlāk..; kopā bijām seši: es, Jānis /Jančiks/, Kārlis /Kaža/, Mārtiņš /Gulbis/, Ojārs /Oicis/ un Matīss; jā, es biju vienīgā meitene un jā, no tā daudz kas izrietēja..) Agita atsūtījā tādu tiešām kustinošu īsziņu. Tas laikam arī bija tas moments, kad sāku tā īsti apzināties, kas notiek, ka tas tiešām notiek un ka es tiešām esmu tajā autiņā un braucu pati īsti vēl nezinot, kas un kā galā notiks.
autiņā bija JAUTRI. gan turpceļā, gan ikdienas braucienos no kempinga uz kādu no nenormāli dārgajiem pacēlājiem, gan vienkārši dodoties uz veikalu vai Mikimausi (brauciena laikā lietots Mc Donald's vietā, jo Kažiks vienreiz atēdās un tagad viņš vairāk nolieto..).
prombūtnes laikā iemācījos visdažādākajos veidos zibenīgi ierausties 7vietīga auto aizmugurējajā rindā, jo praktizēju vismaz 10 reizes dienā, kad nebijām vairāku dienu izbraucienos ar pacēlāju.
dzīvojām kempingā mazā Ciematiņā ~5 minūšu brauciena attālumā no paša Šamonī (Chamonix). Bija baigi OK, izņemot tās dienas, kad ārā bija vējš uz 30m/s, visu laiku spēra tāds zibens, ka likās, ka debesis pušu plīts, un lija lietus, kas izveidoja (par laimi tikai) blakus teltī ezeriņu pie Gulbja kājām. bija ļoti civilizētas dušas, veļas mazgātuve, tualetes, no rītiem kempingā varēja notirkt svaigas bagetes un bija daudz lētāk nekā pārējiem Kalnu Grupas 3 dalībniekiem, kas apmetās apartamentos Šamonī, turklāt nebija jāmaksā par tām naktīm, kuras pavadījām izbraucienos (vajadzēja tikai visas mantas sasviest šarānā i vsjo).
Tas tā par praktisko pusi. Laikam jau neizvairīšos no rakstīšanas par to, kā jutos sakarā ar visām tām kalnu lietām.. Šodien lasīju Madaras ierakstu par Norvēģiju un to, ka nevar pierast pie ainavas. Par pierašanu nevaru spriest, man ir nedaudz citādas pārdomas. Atceros, kad pirms pāris gadiem braucām ar ģimeni pa Norvēģiju. Tas bija, kad es pirmo reizi tā apzināti biju kalniem līdzīgā vidē. Vēl tagad atminos, kā sajūsminājos, kā elpa aizrāvās un vienkārši gribējās palikt, neko nesakot. Bet es tagad nevaru atcerēties nevienu konkrētu skatu. Un tas mani nobiedēja. Tapēc tagad, kad biju tur augšā, pie katra skata, ko piefiksēju es sev klusi pateicu: tagad atceries, šito tu noteikti nedrīksti aizmirst. Un ziniet, ko? Tas palīdzēja. Sajūta ir vienkārši neaprasktāma. Tur ir tik skaisti. Tas apdullinošais klumums, ko ik pa brīdim zemākos apgabalos pārtrauc tikai kāds no tiem skaistajiem, melnajiem putniem ar zīda spārniem, kas, ķerot vēju, burtiski plivinās lielākā vai mazākā attālumā, ik pa laikam nosēžoties un pat tik tuvu, ka škiet ar roku varētu aizsniegt..
Tas klusums ir patiesībā tik pilns, jo tur domas tik viegli raisās. Un pie klusuma vēl pieliekot klāt sastingušos ledājus, sniega un ledus kuluārus, bergšrundus, plaisas un visādas citādas rāmi biedējošas padarīšanas, kas mūs vilināja, bet tai pašā laikā bija tik ļoti, ļoti bīstamas..
kad bijām jau izbraukuši (braucām ar diezgan vecu VW šharan, kurš aktīvi piedalījās piedzīvojumu veidošanā, bet par to nedaudz vēlāk..; kopā bijām seši: es, Jānis /Jančiks/, Kārlis /Kaža/, Mārtiņš /Gulbis/, Ojārs /Oicis/ un Matīss; jā, es biju vienīgā meitene un jā, no tā daudz kas izrietēja..) Agita atsūtījā tādu tiešām kustinošu īsziņu. Tas laikam arī bija tas moments, kad sāku tā īsti apzināties, kas notiek, ka tas tiešām notiek un ka es tiešām esmu tajā autiņā un braucu pati īsti vēl nezinot, kas un kā galā notiks.
autiņā bija JAUTRI. gan turpceļā, gan ikdienas braucienos no kempinga uz kādu no nenormāli dārgajiem pacēlājiem, gan vienkārši dodoties uz veikalu vai Mikimausi (brauciena laikā lietots Mc Donald's vietā, jo Kažiks vienreiz atēdās un tagad viņš vairāk nolieto..).
prombūtnes laikā iemācījos visdažādākajos veidos zibenīgi ierausties 7vietīga auto aizmugurējajā rindā, jo praktizēju vismaz 10 reizes dienā, kad nebijām vairāku dienu izbraucienos ar pacēlāju.
dzīvojām kempingā mazā Ciematiņā ~5 minūšu brauciena attālumā no paša Šamonī (Chamonix). Bija baigi OK, izņemot tās dienas, kad ārā bija vējš uz 30m/s, visu laiku spēra tāds zibens, ka likās, ka debesis pušu plīts, un lija lietus, kas izveidoja (par laimi tikai) blakus teltī ezeriņu pie Gulbja kājām. bija ļoti civilizētas dušas, veļas mazgātuve, tualetes, no rītiem kempingā varēja notirkt svaigas bagetes un bija daudz lētāk nekā pārējiem Kalnu Grupas 3 dalībniekiem, kas apmetās apartamentos Šamonī, turklāt nebija jāmaksā par tām naktīm, kuras pavadījām izbraucienos (vajadzēja tikai visas mantas sasviest šarānā i vsjo).
Tas tā par praktisko pusi. Laikam jau neizvairīšos no rakstīšanas par to, kā jutos sakarā ar visām tām kalnu lietām.. Šodien lasīju Madaras ierakstu par Norvēģiju un to, ka nevar pierast pie ainavas. Par pierašanu nevaru spriest, man ir nedaudz citādas pārdomas. Atceros, kad pirms pāris gadiem braucām ar ģimeni pa Norvēģiju. Tas bija, kad es pirmo reizi tā apzināti biju kalniem līdzīgā vidē. Vēl tagad atminos, kā sajūsminājos, kā elpa aizrāvās un vienkārši gribējās palikt, neko nesakot. Bet es tagad nevaru atcerēties nevienu konkrētu skatu. Un tas mani nobiedēja. Tapēc tagad, kad biju tur augšā, pie katra skata, ko piefiksēju es sev klusi pateicu: tagad atceries, šito tu noteikti nedrīksti aizmirst. Un ziniet, ko? Tas palīdzēja. Sajūta ir vienkārši neaprasktāma. Tur ir tik skaisti. Tas apdullinošais klumums, ko ik pa brīdim zemākos apgabalos pārtrauc tikai kāds no tiem skaistajiem, melnajiem putniem ar zīda spārniem, kas, ķerot vēju, burtiski plivinās lielākā vai mazākā attālumā, ik pa laikam nosēžoties un pat tik tuvu, ka škiet ar roku varētu aizsniegt..
Tas klusums ir patiesībā tik pilns, jo tur domas tik viegli raisās. Un pie klusuma vēl pieliekot klāt sastingušos ledājus, sniega un ledus kuluārus, bergšrundus, plaisas un visādas citādas rāmi biedējošas padarīšanas, kas mūs vilināja, bet tai pašā laikā bija tik ļoti, ļoti bīstamas..
Arī mana attieksme krasi izmainījas. Sākumā pāri sniega laukam, kurā ir plaisas gāju mierīgi un bez īpašas piesardzības, bet pēc tam, kad nākamajā dienā (pēc skaita trešajā), nolaižoties no izietā maršruta, iekritu bergšrundā, kas "skaisti gaiši zils" mirguļo kaut kur bezdibenīgi, un no kura pašai ar ledus cirtņiem bija jāizkāpj.. Atpakaļceļš uz pēdējo pacēlāju (kurš draudēja aizbraukt bez mums, ja nepasteigtos), kas bija jāveic pus skriešus, man atmiņā palicis tā saraustīti, jo nevaru jau teikt diviem džekiem (sasaites biedriem), ka man bail un lai viņi piebremzē, jo es taču tikko biju vienā tādā plaisā un man vēl rokas nav beigušas trīcēt un valoda raustīties. Pārāk liels man tas lepnums un spīts iekšā. Tad nu nācās sakostiem zobiem un pusaizžmiegtām acīm testies šiem pakaļ.
Tad vēl visam par papildinājumu uznāca viens negaisa mākonies. Pēc izkāpšanas no plaisas, kad paskatījos uz Kristapu, saņēmu nevis mierinošu skatienu par tikko piedzīvoto, bet gan rūpju pilnu neko neteikšanu un uzsaucienu tiem, kas vēl augšā, lai tak kustās ātrāk..
Nelielu nemieru iedzina arī tas, ka "vieglajās mācību klintīs", kas atrodas tur par Šamonī, Nords salauza pēdu, noraujoties ar apakšējo drošināšanu, un es to pati savām acīm redzēju. Neizskatījās nemaz tik traki un arī maršruts nebija nekāds baigi grūtais.. Pēc tā visi tādi domīgi uz kādu brīdi palika.
Papildus maniem sasaites biedriem nākošajā dienā (Jānim un Ojāram) vēl mana noraušanās. Gajīgi debīli- izrādījās, ka neesam atraduši īsto vietu, kur sākas mūsu meklētais maršruts un es kā tāda losīte vienkārši līdu pa kaut kādu tur prastu bezmaršruta sienu un īstais maršruts iet kādus 10m pa kreisi. Tā nu es tur līdu, domādama, ka esmu galīgi jau nošvakusi kāpšanā, ja jau man šitik grūti iet kaut kādā tur 4nieka maršrutiņā.. Tik ilgi stenēju, līdz vienkārši nokritu..
Sajūtu nekad neaizmirsīšu. Tagad iedomājoties vien, iekšās viss saļodzās. Tā sajūta, ka tu saproti, ka ktīti un ir "pilnīgā tūplī" /Kažiks/. Plaušās tas parastais izmisums tikai vēl lielākā apmērā.. Apgrūtinājums kāpjot man likās mugursoma, bet izrādījās, ka tā iespējams mani izglāba no smagākām traumām.. Kāja aizķērās aiz virves, pie potītes iededzinot virves švīku, un es apgriezos ar galvu uz leju un tad secīgi ar muguru un beigu baigās ar galvu atsitos pret klinti. Uz īsu brīdi aizsitās elpa un likās, ka ir genoht. Džeki teica, ka es esot kliegusi, bet to īsti neatceros.. Vienīgais prieks, ka pašas ieliktais (laikam) 4turtā izmēra ieliknis noturēja.. Mugursoma ļoti labi amortizēja kritienu un man mugura sāpēja tikai tajā dienā..
Abi ar Jāni (manu oriģinālo sasaites biedru), kad viņš pirmais uznāca, lai varam kopā laisties lejā un iet prom, viens otram klusi atzināmies, ka kāpšanas vēlme tagad (bet cerams uz īsu brīdi, kā arī bija) ir pārgājusi.. Bet varat neplaudēt un nepriecāties, viss ir atpakaļ. Pēc pāris smagākiem maršrutiem mācību klintīs, ko izgāju ar apakšējo drošināšanu un kur puiši teica, ka esot "mīzuši" pa ceļam, mana pārliecība ir aptuveni atgriezusies savā vietā. (:
Tad vienu dienu gāju sasaitē ar Kristapu. Tas bija tā ātri un sajūtīgi, jo nācās pārgriezt manu virvi, kas iesprūda kādā plaisā, kad Kristaps mūs as Matīsu pieņēma. Kad pēc 45 minūšu pavadīšanas ar galvu plaisā, Kristapam neizdevās to dabūt ārā, kopīgi izlēmām, ka nekas cits, kā griezt, mums neatliks.. Tā nu mana skaistā zaļā ir par 12m īsāka. Sametāmies, lai varu nopirkt jaunu..
Un tad lielais baltais, kas nemaz nav tik īzī-pīzī, kā arī es biju iedomājusies. Izgājām 2os naktī. Virsotnē vajadzēja būs vēlākais 10tos, lai varam laikā tikt lejā. Tagad es tikai pirmo reizi īsti sapratu, ko nozīmē, ka ir jāpadomā, ka virsotne ir tikai pusceļš. Jūs varat teikt, ka to saprotat pēc iepazīšanās ar filmu vai grāmatu par komerciālajiem kāpieniem Everestā, bet to sajūtu var saprast tikai tad, kad pats esi to "izbaudījis". Kā ir tad, ka ne tevis dēļ, bet sasaitei ir jāgriežas atpakaļ pēc 8 stundu cīņās (ar sevi, mežonīgu vēju, aukstumu, bailēm iekrist bergšrungos, vēlmi apstāties..), kad palikusi tikai 1h līdz virsotnei..
Jā. Sāpīgi to atzīt. Bet. Es neuzkāpu Mont Blanc. Kā Rūdis man šodien teica: vismaz būs iemesls atgriesties. Un laikam jau tā man tagad pienākas teikt. Lai arī es apzinos, ka tas nebija galvenais- uzkāpt. Ļoti svarīga ir tā pieredze gan kalnu lietās, gan attiecībās ar sasaiti kāpjot, bet zemapziņā tik un tā paliek tas grauzējs..
Otro nedēļu nodzīvojām paši, uz savu galvu. Kāpām paši sevis izvēlētus maršrutus. Guvām nesliktus atradumus: 60m virves, vairākus ielikņus un frendus, cilpas.. Nakšņojām nenormālā vējā un aukstumā. Rādījās visādi murgi (tas gan tur regulāri).. Pa nakti cēlos augšā un visu ko runāju.. Jāatvainojās Jānim par biedēšanu (:
Izjutu visādas dīvainias emocijas sakarā ar grupas biedriem un pārdomāju ļoti daudz ko par pieredzējušu kāpēju attieksmi par sievietēm kalnos.. Interesanti, nepiekrītu, jā, tas gan tiesa, interesanti..
Bet beigu beigās: tad uz trīs visi pasmejamies par Maiju- viens, divi, trīs..
Nu, var jau arī bez tās skaitīšanas.. Tā pat..
Bet viens gan- beigās Kažiks teica, ka viņi esot saderējuši par to, cik tālu es viņus izturēšu ar visiem "iejūtīgajiem" jociņiem un izdarībām.. Tālākā un laikam arī vienīgā versija esot bijusi Polija turpceļā. Bet man par daudz bija tikai pēdējā pēcpusdienā Šamonī. Es uzskatu, ka tas ir sasniegums. Lai gan iekšēji bija daudz jāstrādā, lai nepaņemtu par nopietnu, kā es parasti mēdzu. Man patīk notiekošais un izmaiņas manī. (:
(atvainojos par pieļautajām gramatiskajām kļūdām. man tiešām vairs nebija spēka to visu pārlasīt. Un zinu, ka, ja tā darītu, es noteikti daudz ko izdzēstu/mainītu, tapēc, lai ir, kā ir..)
Tad vēl visam par papildinājumu uznāca viens negaisa mākonies. Pēc izkāpšanas no plaisas, kad paskatījos uz Kristapu, saņēmu nevis mierinošu skatienu par tikko piedzīvoto, bet gan rūpju pilnu neko neteikšanu un uzsaucienu tiem, kas vēl augšā, lai tak kustās ātrāk..
Nelielu nemieru iedzina arī tas, ka "vieglajās mācību klintīs", kas atrodas tur par Šamonī, Nords salauza pēdu, noraujoties ar apakšējo drošināšanu, un es to pati savām acīm redzēju. Neizskatījās nemaz tik traki un arī maršruts nebija nekāds baigi grūtais.. Pēc tā visi tādi domīgi uz kādu brīdi palika.
Papildus maniem sasaites biedriem nākošajā dienā (Jānim un Ojāram) vēl mana noraušanās. Gajīgi debīli- izrādījās, ka neesam atraduši īsto vietu, kur sākas mūsu meklētais maršruts un es kā tāda losīte vienkārši līdu pa kaut kādu tur prastu bezmaršruta sienu un īstais maršruts iet kādus 10m pa kreisi. Tā nu es tur līdu, domādama, ka esmu galīgi jau nošvakusi kāpšanā, ja jau man šitik grūti iet kaut kādā tur 4nieka maršrutiņā.. Tik ilgi stenēju, līdz vienkārši nokritu..
Sajūtu nekad neaizmirsīšu. Tagad iedomājoties vien, iekšās viss saļodzās. Tā sajūta, ka tu saproti, ka ktīti un ir "pilnīgā tūplī" /Kažiks/. Plaušās tas parastais izmisums tikai vēl lielākā apmērā.. Apgrūtinājums kāpjot man likās mugursoma, bet izrādījās, ka tā iespējams mani izglāba no smagākām traumām.. Kāja aizķērās aiz virves, pie potītes iededzinot virves švīku, un es apgriezos ar galvu uz leju un tad secīgi ar muguru un beigu baigās ar galvu atsitos pret klinti. Uz īsu brīdi aizsitās elpa un likās, ka ir genoht. Džeki teica, ka es esot kliegusi, bet to īsti neatceros.. Vienīgais prieks, ka pašas ieliktais (laikam) 4turtā izmēra ieliknis noturēja.. Mugursoma ļoti labi amortizēja kritienu un man mugura sāpēja tikai tajā dienā..
Abi ar Jāni (manu oriģinālo sasaites biedru), kad viņš pirmais uznāca, lai varam kopā laisties lejā un iet prom, viens otram klusi atzināmies, ka kāpšanas vēlme tagad (bet cerams uz īsu brīdi, kā arī bija) ir pārgājusi.. Bet varat neplaudēt un nepriecāties, viss ir atpakaļ. Pēc pāris smagākiem maršrutiem mācību klintīs, ko izgāju ar apakšējo drošināšanu un kur puiši teica, ka esot "mīzuši" pa ceļam, mana pārliecība ir aptuveni atgriezusies savā vietā. (:
Tad vienu dienu gāju sasaitē ar Kristapu. Tas bija tā ātri un sajūtīgi, jo nācās pārgriezt manu virvi, kas iesprūda kādā plaisā, kad Kristaps mūs as Matīsu pieņēma. Kad pēc 45 minūšu pavadīšanas ar galvu plaisā, Kristapam neizdevās to dabūt ārā, kopīgi izlēmām, ka nekas cits, kā griezt, mums neatliks.. Tā nu mana skaistā zaļā ir par 12m īsāka. Sametāmies, lai varu nopirkt jaunu..
Un tad lielais baltais, kas nemaz nav tik īzī-pīzī, kā arī es biju iedomājusies. Izgājām 2os naktī. Virsotnē vajadzēja būs vēlākais 10tos, lai varam laikā tikt lejā. Tagad es tikai pirmo reizi īsti sapratu, ko nozīmē, ka ir jāpadomā, ka virsotne ir tikai pusceļš. Jūs varat teikt, ka to saprotat pēc iepazīšanās ar filmu vai grāmatu par komerciālajiem kāpieniem Everestā, bet to sajūtu var saprast tikai tad, kad pats esi to "izbaudījis". Kā ir tad, ka ne tevis dēļ, bet sasaitei ir jāgriežas atpakaļ pēc 8 stundu cīņās (ar sevi, mežonīgu vēju, aukstumu, bailēm iekrist bergšrungos, vēlmi apstāties..), kad palikusi tikai 1h līdz virsotnei..
Jā. Sāpīgi to atzīt. Bet. Es neuzkāpu Mont Blanc. Kā Rūdis man šodien teica: vismaz būs iemesls atgriesties. Un laikam jau tā man tagad pienākas teikt. Lai arī es apzinos, ka tas nebija galvenais- uzkāpt. Ļoti svarīga ir tā pieredze gan kalnu lietās, gan attiecībās ar sasaiti kāpjot, bet zemapziņā tik un tā paliek tas grauzējs..
Otro nedēļu nodzīvojām paši, uz savu galvu. Kāpām paši sevis izvēlētus maršrutus. Guvām nesliktus atradumus: 60m virves, vairākus ielikņus un frendus, cilpas.. Nakšņojām nenormālā vējā un aukstumā. Rādījās visādi murgi (tas gan tur regulāri).. Pa nakti cēlos augšā un visu ko runāju.. Jāatvainojās Jānim par biedēšanu (:
Izjutu visādas dīvainias emocijas sakarā ar grupas biedriem un pārdomāju ļoti daudz ko par pieredzējušu kāpēju attieksmi par sievietēm kalnos.. Interesanti, nepiekrītu, jā, tas gan tiesa, interesanti..
Bet beigu beigās: tad uz trīs visi pasmejamies par Maiju- viens, divi, trīs..
Nu, var jau arī bez tās skaitīšanas.. Tā pat..
Bet viens gan- beigās Kažiks teica, ka viņi esot saderējuši par to, cik tālu es viņus izturēšu ar visiem "iejūtīgajiem" jociņiem un izdarībām.. Tālākā un laikam arī vienīgā versija esot bijusi Polija turpceļā. Bet man par daudz bija tikai pēdējā pēcpusdienā Šamonī. Es uzskatu, ka tas ir sasniegums. Lai gan iekšēji bija daudz jāstrādā, lai nepaņemtu par nopietnu, kā es parasti mēdzu. Man patīk notiekošais un izmaiņas manī. (:
(atvainojos par pieļautajām gramatiskajām kļūdām. man tiešām vairs nebija spēka to visu pārlasīt. Un zinu, ka, ja tā darītu, es noteikti daudz ko izdzēstu/mainītu, tapēc, lai ir, kā ir..)
Abonēt:
Ziņas (Atom)