viss caur puķēm
foniņā šis
šodien atkal pēc ilgiem laikiem braucu ar auto pa teātra tēva ielu. Dīvaini, kā tik īsā laikā var mainīties vienas ielas nozīmība manā eksistencē.
biju uz starojošās rīgas pasākumiem. domu laukums. pilns domām. abas ar madaru nospriedām, ka tev patiktu. (skrejošie lietus mākoņi, kas sākās radiomājas pažobelē)
https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEha1SQkKcPZPX8zzdtcM2SqhkIv9Pjw1mYFDLmA37IRibrU_7iUhoEU6yQDfNTOUPvoaniQhFhA4nylUueEr0amK69brXwmE5NkA6Gw_TiNaS_MmN3rILQ4pm2nH2LBUWxeGASows3DB5A9/s1600-h/staroriga3.jpg
man patīk jaunā akcija. ļoti.
Pasaka par pagrieziena nerādīšanu
Pasaka par rāvējslēdzēja principu
Pasaka par vienoto plūsmu
Pasaka par krustojumu bloķēšanu
pilnīgs robs man dzīvē.
līdz 6dienai.
:D kas te?
ceturtdiena, 2008. gada 27. novembris
svētdiena, 2008. gada 9. novembris
esmu atpakaļ
jā, leils laika daudzums pārgājis. tā manam tāvam vienreiz teica, kad viņš gribēja apmainīt nekvalitatīvu gāzes balonu. derēs arī tagad. ar mani daudz visādu jaukumu noticis šajā laikā.
gaidu īsto rakstāmo, lai varētu te kādu vēsmu no tā visa ielikt. dzīvi tagad varētu salīdzināt ar kaut ko tornādo līdzīgu. un es esmu viducī, kur ir mierīgi. kur par apkārtējā straujumu ir tikai tāda nojausma.
vienu dienu satpratu, ka no pašneizraisīta pārspīlēta miera varu sajukt prātā. ja kluss vientulības pieliets vakars pie kūpošas tējas krūzes, grāmatas un klubkrēsla kamīna priekšā, tad tikai pēc pašas vēlēšanās un istabas iekārtojauma. kā lai trāpa uz kādu, kam tas ritms atbilstu manējam?
ir cilvēki, kam regulāri uzmācos ar savu klātbūtni. piefiksēju, ka šiem cilvēkime es vienmēr zvanu, es vienmēr braucu pie viņiem. ik pa laikam man rodas tāda kā aizvainojuma sajūta, ka nav otrādi. Ka varbūt tikai es nevaru (vai man vismaz tā liekas, ka nevaru) bez viņiem. Un, ja es tā īpaši neuzprasītos, mēs tā arī nesatiktos. Šodien tiešām skumji palika. Gribēju piedzerties vakarā vīnu viena, bet to arī neizdevās tā īsti izdarīt, jo sasodīti dārga tā mantiņa. Un vienai tas galīgi nav tas pats. Un vai tas maz ir pamatoti?
man trūkst.
Nelielā reibonī klausos Iron & Wine un mazgāju veļu pus 5 no rīta cerībā, ka kaimiņi nenāks sūdzēties. Ķermenis prasa vaļīgas drēbes- gribas paslēpties, bet tai pašā laikā gribas kādam piezvanīt, bet vēl turos. Šitāda sajūta varētu būt, kad mēģina nepadoties atkarībai.
Šodien lasot Vācieša dzeju sapratu, ka pēc 10 gadiem Latvijai būs 100. Iedomājieties, kādas tad būs svinības, kāda uguņošana.. uhh.
gaidu īsto rakstāmo, lai varētu te kādu vēsmu no tā visa ielikt. dzīvi tagad varētu salīdzināt ar kaut ko tornādo līdzīgu. un es esmu viducī, kur ir mierīgi. kur par apkārtējā straujumu ir tikai tāda nojausma.
vienu dienu satpratu, ka no pašneizraisīta pārspīlēta miera varu sajukt prātā. ja kluss vientulības pieliets vakars pie kūpošas tējas krūzes, grāmatas un klubkrēsla kamīna priekšā, tad tikai pēc pašas vēlēšanās un istabas iekārtojauma. kā lai trāpa uz kādu, kam tas ritms atbilstu manējam?
ir cilvēki, kam regulāri uzmācos ar savu klātbūtni. piefiksēju, ka šiem cilvēkime es vienmēr zvanu, es vienmēr braucu pie viņiem. ik pa laikam man rodas tāda kā aizvainojuma sajūta, ka nav otrādi. Ka varbūt tikai es nevaru (vai man vismaz tā liekas, ka nevaru) bez viņiem. Un, ja es tā īpaši neuzprasītos, mēs tā arī nesatiktos. Šodien tiešām skumji palika. Gribēju piedzerties vakarā vīnu viena, bet to arī neizdevās tā īsti izdarīt, jo sasodīti dārga tā mantiņa. Un vienai tas galīgi nav tas pats. Un vai tas maz ir pamatoti?
man trūkst.
Nelielā reibonī klausos Iron & Wine un mazgāju veļu pus 5 no rīta cerībā, ka kaimiņi nenāks sūdzēties. Ķermenis prasa vaļīgas drēbes- gribas paslēpties, bet tai pašā laikā gribas kādam piezvanīt, bet vēl turos. Šitāda sajūta varētu būt, kad mēģina nepadoties atkarībai.
Šodien lasot Vācieša dzeju sapratu, ka pēc 10 gadiem Latvijai būs 100. Iedomājieties, kādas tad būs svinības, kāda uguņošana.. uhh.
piektdiena, 2008. gada 7. novembris
Abonēt:
Ziņas (Atom)