paralēlā realitāte

svētdien braucu uz teātri. ar mašīnu un viena pati. jā,tas ir slikti, bet es paņēmu stopētāju. viņš bija kaut kādā galīgi nesakarīgā vietā uz Jelgavas - Rīgas ceļa.
Viņš nesmaržo pēc puķēm. Viņam tikko palika 16 gadi, dzīvo 200m no Igaunijas Robežas netālu no pilsētas. Beidzis pamatskolu Valkā un gribēja mācīties Cēsīs tehnikumā, bet viss tā iegrozījās, ka nesanāca, nu, es jau pati zinot..
Puika ar māti strādājuši fermā par cūku barotājiem un uz abiem pelnījuši 10 latus nedēļā, līdz kādu brīdi atpakaļ, kad māte nokrita un tagad guļ slimnīcā. Puiku uzreiz izmeta no darba. Mājas īpašnieks pateica, ka, ja līdz pirmdienai nesagādāšot 30 latus, varot kravāties. Māte izstāstījusi, ka viņam ir vecmāmiņa pansionātā Aucē. Viņš piektdien aizstopējis līdz Aucei pēc naudas. Izrādījās, ka vecā mamma nomirusi pus gadu atpakaļ. Un radiniekiem nekas nav par to paziņots. Tā nu viņš tagad jau otro dienu stopē no Auces. Neejot necik labi. Visu nakti esot gājis cauri Jelgavai, neko ēdis neesot. Es viņam iedevu dažus mašīnā esošos ābolus.
Viņš ik pa brīdim stāsta, cik traki ir tur, pierobežā, laukos. Daudzi ir alkoholiķi, un naudas tik tiešām nav. Nē, tā, ka vispār nav! Es to it kā apzinos, bet, manuprāt, pati nespēju īsti aptvert. Un nevajadzētu nemaz tik daudz, lai kādam palīdzētu. Un nav nemaz jābrauc uz Valku. Ļoti daudz par to tagad domāju.

Rīgā pajautāju, vai zinā, kā tiks cauri pilsētai jo man jāsteidzas uz izrādi. Viņš stāsta, ka turpceļā esot stopējis apkārt Rīgai, jo bijis bail. Kad braucam pāri akmens tiltam, viņš saka, ka tas ir skaistākais Rīgas skats, kādu viņš ir redzējis, jo līdz šim ir bijis tikai autoostā. Izlaižu viņu pie tramvaja, iedodu vienīgos divus latus, kas makā un saku, lai tomēr nebrauc pa zaķi, kā plānojis un nopēr sev kaut nedaudz kaut ko ēdamu.
Izrāde tā- nekas paliekošs. Bet šitas gan.

šorīt atnācu uz darbu un mums ir jauns priekšnieks. vakar jau sākās viņa invāzija blakus esošajā konteinerā. viņš saka labrīt, nevis čau. un uz viņa datora desktopa ir krūts, bet viņš esot zinošs.

gadās

arī, ka darbs dod patiesu baudu. šodien bija viena no tām dienām. ierados vēlāk, jo nokavēju vilcienu. Bet tas nekas, neviens nedusmojās. Man patiešām bija ko darīt. Un šoreiz pat lietas, kas man sagādā gandarījumu- strādāju autocadā ar izpildshēmām. Teorētiski jau tas nav nekāds jautrais darbs, bet man ļoti patīk. Vismaz beidzot es varu izdarīt nevis ko tādu, ko kāds man ir uzticējis, jo man vienkārši nav ko darīt, bet gan tādēl, ka neviens cits nestrādā autocadā. un tas jūtas labi.
tad bija jaukas pusdienas ar darba biedriem rīgas piena kombināta ēdnīcā. (tur var nopirkt lētus piena produktus starp citu).
un tagad, pēc vēl 2h kaut kā darīšanas man atnesa plastmasas glāzi pilnu ar šampanieti, jo kādam no strādniekiem blakus esošajā vagoniņā esot kkādi svētki un viņi nevaros neatnest arī kaimiņiem. (: labi, ka es esmu palikusi vienīgā šeit.. un pēc kādas pus stundiņas esmu brīva šai dienai. patīk_patīk.

izrādās, ka man tomēr patīk. lai arī cik visādas sajūtas mani nepārņem viscaur dienai, es vakarā jūtos apmierināta ar padarīto. vismaz manis izdarītais man šķiet svarīgs un kaut nedaudz palīdz kustināt lietas uz priekšu tajā vājprāta haosā, kas tur valda. labi, ka to neredz iedzīvotāji_parastie.

vakar pirmā darba diena. un jau ar to man ir skaidrs, ka man riebjas strādāt no 8 līdz 17. organisms vienkārši pretojas. esmu tur nobijusi tikai vienu vienīgu dienu, bet man jau liekas, ka nekam vairāk nav laika. man nepārtraukti nāk miegs. protams, pie vainas arī ir tas, ka man 8ņos sākas gan darbs (trīs reizes nedēļā), gan skola (pārējās divas darba dienas). mani pat pārņēma sajūta, ka neatliks vairs laika mācībām, lai gan nekad neesmu bijusi nadzīga (Anna, es vēl saprotu par tā rokām no dibena, bet izskaidro man šito!?) uz laicīgo mācīšanos.. Cerams, tas ir tikai tāds pirmās dienas baiļu efekts un normāla organisma pretreakcija nepierasta, nevēlama rutīnas ritma sākumam. nesaprotu, kā cilvēki to var darīt visu mūžu. pilnīgi velk uz pārdomāšanu par to domu, ko izteicu savā darba intervijā, ka grasos savu dzīvi saistīt ar attiecīgo profesiju. vāks.

šī vakara kopsavilkums

ar Juri braucām geocachingā pa un ap Jelgavu. Bija pavisam dīvaini, jo vēl galīgi nejūtos kā mājās un šādā stadijā apmeklēt dažādas ne tik populāras vietas Jelgavā šķiet vēl dīvaināk.

Sākām pie viena tilta, kur neko neatradām. Meklējām gan kādu stundu man liekas vai pat vairāk. Izložņājām, bet nesekmīgi.

Tad pie nākamā tilta. Likās, ka norādes it ļoti skaidras un nevajadzētu būt problēmām, BET vienā brīdī mēs attapāmies situācijā, kas tuvumā esošā kkāda loģistikas centra apsargs šāva gaisā. Es biju vienkārši šokā. Viņš nenormāli krieviski lamājās, teica, ka dabūsim svinu galvās, ka viņš mūs redzot ****. Tas bija tā samērā iespidīgi. Kopā viņš izšāva kādas 3 reizes. Tad Juris viņam teica, ka mums te ir uzdevums un gribam atrast punktu. Muskuļkalns riktīgi vēl nolamājās, ka viņš mums parādīšos punktu.. Viņš mūs tūliņ nošaušot. [viss krieviski] Mēs vēl gribējām turpināt meklēšanu pēc tam, kad tad psihopāts bija nopierinājies un aizgājis nostāk, bet izlēmām atgriezties gaismā. Samērā sirreāli.

Tad viens pavisam viegls punkts, ko atradām apmēram 2 minūšu laikā.

Tad viens interesants ar ripojošiem akmeņiem, klinšu kāpšanas elementiem (man mugurā bija kleita, bet viss noritēja ļoti veiksmīgi neskatoties uz to!) un lampiņu gaismu slēpšanu. Vismaz šo atradām.. Iekša bija arī ceļojoša monēta, ko paņēmām, lai ieliktu kādā citā vietā.

Tad atkal pilnīga neviksme. Nevarējām saprast, kā tas var būt, ka tieši mēs te kko nesaprotam vai neredzam. Visi atsauksmēs rakstījuši- viegli atradām, atminējām uzdevumu un atradām.. Mēs tā kā būtu kaut ko palaiduši garām skraidījām apkārt paceļot katru akmeni, kas uz zemes..

Tad turpinājām ar vēl viena punkta neatrašanu Lielupes krastā. Toties bija skaista un nepierasta leņķa skats uz pilsētu. Bija jāpakāpjas un Juris bīstami pietuvojās gaismai..

Tad neatradām "easy" punktu 2m virs zemes magnētiskajā stūrī, kas mūs arī satrieca. Viens vīrietis gāja garām, mēs ar lukturīšiem uz galvas rakājāmies pa vīteņiem, kas apslēpa sētu. Vinš paātrināja tempu un nervozi aizsteidzās prom. (:

Un tad pēdējais pazemojums, kad es tik tiešām pacēlu visus akmeņus, kas tajā vietā kustējās, un Juris palīda zem tiltiņa, kas pārlikts piemēslotajam grāvis, kur nav ūdens. Un tik un tā mēs neko neatradām. Lēmēti. Ar to arī mums bija gana.

Beigās izdomājām, ka vajadzēs pašiem izveidot punktu kādā vietā, ko var pārredzēt no mūsu mājām vai kā tamlīdzīgi, lai varam skatīties un priecāties, kā mūsējos atrod. Vai arī kā cīnās cilvēki. Bet jāuztaisa būs gan.