Beidzot arī es sagaidīju. Garastāvoklis pilnīgi nekāds. Viss, ko pasaka līdzcilvēki liek iekšām vārīties un melnumam nākt ārā. Kaitina pastiprinātā ziņkāre un izzināt vēlme. Manuprāt, uzspīlētais pozitīvisms. Vārdi deminutīvā. Miltu izstrādājumi (smalkmaizītes, plātsmaizes, kūkas, keksi, tortes, pīrāgi un visi citi) un to patērētāji, kas ar baudu acīs izgaršo katru kumosu. Meiteņu meitenīgums puišu klātbūtnē (balss paaugstināšana, nevarība). Balss maiņa runājot pa telefonu. Mans ultra jūtīgais garastāvoklis, kas noved mani pie asarām jau runājot par.. kaut vai šķembu maisījumiem (wtf?).

un sākās viss ar koncertu, uz kuru bijām 6dien I Love You. Mūzika bija samērā kosmosīga. Elektriskā ģitāra, bungas un kontrabass. Cik sapratu, tā bija viena liela imorovizācija. Es nekad nevienā koncertā nebiju tik ļoti sajutusi kādu emciju caur sevi. Tas bija vienkārši grandiozi skumjākais koncerts, uz kādu esmu bijusi. Man gribējās raudāt, un brīžiem vajadzēja novērsties un aizvērt acis, lai nebūtu tik grūti. Nezinu, bet tajā mūzikā bija kaut kas tāds.. plosošs. Un tas galīgi ir izsitis mani no sliedēm. Tā lūk.

es franču valodu mācījos trīs gadus un saprotu VISU

dzeru karstvīnu. pilnīga ziemas smarža un sajūta visapkārt. arī tas, ka esmu ciemos piedod savu piparu. trīs lielas sveces uz gada smaržo. ar rokām jaukti salāti un pustumsa. tieši tā kā man vislabāk. un mūzika- īstā. (*)

man patīk piedzīvot sevi un citus pieaugam. krāsa pilnīgi pelēki kafijas smilšu gaiša. kā Andas gleznas.

kāpēc CITAS lietas nevar būt tik vienkāršas, līdzpastāvošas un tajā pašā laikā piepildoši ģeniālas?