dzīve šobrīd ir pilnāka paradoksu kā parasti.
piemēram, man ļoti gribas lasīt, bet nedaru to. paņemu grāmatu, izlasu pirmās rindiņas un nolieku. gribas skriet. neskrienu. lai gan zinu, kādu kaifu tas sagādā. (nu, labi, tagad varētu vēl atrunāties ar aukstumu, bet tas tā vispārīgāk) kāpēc es vispār nedaru lietas, kuras man gribas darīt? gribas taču labi mācīties? gribas nodot visus skolas darbus laikā? gribas nevienu nepievilt?
gribas.
\\\
pēdējās pāris naktis redzu visādus dīvainus sapņus. visādi man apkārt esoši cilvēki pavisam ciās profesijās man visu ko stāsta. tad vēl citi cilvēki, uzdodas par viņu radiniekiem, lai gan es zinu, ka esmu viņus kur citur redzējusi.. tikai nevaru atminēties kur.
\\\
mans raudulības sensors ir nepareizi noregulēts, jo raudu kaut kādās sviestainās vietās, bet neraudu tad, kad vajadzētu un tas būtu tikai vēlams. kas tas ir?
\\\
nevaru sagaidīt, kad man būs savs stūrītis. drīzāk gan mērķēju un mazu, jauku dzīvoklīti kaut kur Āgenskalnā.. (: Tik tiešām nevaru sagaidīt. Man viss jau ir izdomāts, saplānots, izsapņots.
\\\
patiesībā viss tas ieprekšējais ir pilnīgs BS. Tam nav itin nekādas nozīmes.. es jūtos slikti. gribu visu ko atpakaļ. bet tā nedrīkst.