skan_skan

Mr. Knutur in my head. Still.

Tik daudz pārdomu, domu un sarunu pēdējā laikā bijis. Viss smagais un sarežģītais beidzot kaut kādā nezināmā sakarā (nu, man jau patiesībā viss ir skaidrs un zināms) ir palicis viegls un panesams. Runāt ir viegli. Katra reize, kad sevi pieķeru runājam par lietām, kuras līdz šis neesmu bijusi spējīga skaļi izklāstīt, tagad ir tikai vēl viens pierādījums, ka es esmu cita, uzlabota sevis versija.
Mani vienīgi apbēdina tas, ka lielākā daļa mūzikas, kas ir manā datorā, tagad šķiet galīgi nederīga. Ne pat šķiet nederīga, vienkārši organiski nepanesama. Tikai tagad redzu (vai drīzāk dzirdu), ka viss tur ir tāds nomācoši, pašiznīcinoši pelēks un vienmuļīgi, saldsērīgi skumjš. Ko jaunu! Lūdzu! Visu zemju pozitīvieši, savienojieties- gaidu Jūsu ieteikumus. Gribu ritmu, dejas, asinis bangot liekošas melodijas un mieru neliekošus tekstus..

Galīgi nesaistīti:

pēdejās divas naktis esmu pavadījusi ballējoties. Piektdien bija Juri, kas iesākās ar Žaneti_jauko "Pienā". Biju pirmā "Pulkvedī", tad aizgāju prom, jo neviena cita nebija. Kad atnācu atpakaļ, pēc 9ņiem (pats jubilārs ar savu kliķi kavēja- nepieņemami) priekšā bija Edgars un sākās gandrīz nebeidzama "ņem vienu, otrs par brīvu" tūre. Kāpēc nebeidzama? Es īsti neatceros, kā un kad tā beidzās un tika pieņemts lēmums iet kkur, bet nākošais, ko zinu, ir mēs un Rudaks, kas liek mums dejojamo mūziku iekš "I love you". Tad es, esmu tualetē (tajā, kas pa kreisi, protams, jo esmu tur vienmēr gājusi un pilnīgi pārliecināta, ka tā ir dāmistaba), pie durvīm klapējas džeks un saka, lai laižu viņu. Es izeju ārā, viņš pārsteigts un atvainojas, ka laikam sajaucis. Es saku, ka tā gadās un ka tas nav nekas traks. Izeju ārā. Pie durvīm, pa kurām tikko iznācu, gaida divi jauni vīrieši un skatās uz mani ar žēlsirdīgiem smaidiem.. Uz durvīm samērā viennozīmīgi attēlots vīrieša siluets. Well they say that galvenais ir visu darīt ar pārliecību..
Es dejoju bez kurpēm. Patīk Annas prieks. Vispār Anna patīk.
Tad kāds iedomājas, ka jādodas uz "Pienu". Es vispārībā caurmērā neballējos. Saprotu, ka esmu pilnīgi ārpus jebkādas aprites. "Pienā" pārāk daudz cilvēku priekš manis. Sapratu, ka man nepieciešams placis, lai dejotu. Grēviņš ar savām fanēm pārblīvējis visu.
Tad devāmies pie Ilzes (Rukas). Tuncis ar sīpoliem un majonēzi. Piparmētru tēja pārmaiņai. Tad viņa mūs aizved pa mājām. Pulkstenis jau pirms 5ciem, bet man vēlākais 8ņos jāizbrauc uz Jelgavu.. 6diena- lauku ļaužu darbadiena.
Vēl atcerējos, ka "Pulkvedī" bija Jānis_jaukais, ar ko kopā bijām Krievijā. (traki smaidu un nezinu, ko teikt. viņš pret mani izturas neticami jauki. Uzsverot neticami, jo tik tiešām nespēju tam noticēt, nevis tikai izteiciena pēc..) Pirmo reizi mūžā man uzsauca dzērienu tā, ka, pienāk viesmīle pie mūsu cilvēkiem pilnā galdiņa un saka, ka tas esot Maijai. haha. forši. un visaptverošais apkārt valdošais foršums plešas plašumā.

UN

Tad vakar. Bija Zeķes dzimšanas diena. Pie manis pirtī. Pamatskolas kadri. Bet tik ļoti jauki un jautri bija. Atkal sākumā bijām mazā skaitā, bet paspējām labi iesilt. (: Ar to, protams, domājot, ka iekurinājām pirti un tur vairs nebija tik drēgns kā sākumā, kad ieradāmies. Tad kaut kādā brīdī arī pārējie ieradās. Un tik tiešām- viss, ko es atceros ir smiešanās. Smiešanās un smiešanās. Atkal līdz kādiem 4/5. Un atkal 8 jau augšā un uz "darbu". Šodien ik pa brīžam gribējās atzīt: I am getting too old for this... stuff.
Bet tas viennozīmīgi bija tā vērts arī, ja nogurums tagad mani nedaudz vajā. Es esmu laimīga. Man ir tik lieliski un neatkārtojami draugi. Ak. Gribu dalīties priekā. Un tā kā viena no pēdējā laika atziņām ir, ka vajaga tikties ar cilvēkiem, es ierosinu tikties. Padodiet tik ziņu un es esmu iekšā.
Tad jau uz tikšanos kaut kad drīz.
(uff, nekad vēl tik pozitīvi man liekas- pašforšums)

pēc-IMWes blūzs

nu, jā. tā ir cauri. mana intensīvākā nedēļa gadā godam nodzīvota. pārdzīvota.
nezinu, kā lai visu apraksta (man liekas, ka tā iesāku visus savus lielos ierakstus. pārāk daudz kas ir noticis..). it kā tikai nedēļa, bet ir sajūta, ka Latvijas ikdienā tādai devai emociju vajadzētu veselu gadu.
Pienācis atkal skarbās patiesības ieraksts. Tas man laikam uznāk no islandiešiem (: Es mīlu to valsti. Ikreiz, kad iedomājos par dzīvi tur- tirpas skrien. Neesmu gan bijusi daudzās citās valstīs, bet, damn, tā vieta ar mani vienkārši runā.. Bet pie tā atgriezīšos mazliet vēlāk.
Tagad par to, kāpēc mana dzīve ir drāma pēdējo nedēļu. Man nesen kāds kadrs teica, ka viņam ir apnicis, ka nezinu, ko pati gribu. Taisnība vien ir. Un tas pilnīgi man parādījās pagājušajā nedēļā IMWē (Internationale Musische Werkschtatt vāciski jeb International Creatice Workshop angliski). Tikai šoreiz es ar to esmu pati mierā, lai cik arī egoistiski tas neskanētu. Šo to esmu sev nodefinējusi, un visiem spēkiem pretošos Latvijas visu_jauko_nomācošajai ietekmei. Esmu nogurusi no sevis nelaimīgas un negatīvas, vienmēr pukstošas un raudulīgas; un esmu iemīlējusies sevī priecīgā, pozitīvā un laimīgā. Vilkšu ko gribēšu- kaut vai Jums liekas, ka tas ir par īsu vai par apspīlētu. Godīgi sakot- man nevarētu būt vairāk vienalga, jo tas, kas ir iekšā simts reizes kompensē visus trūkumus.
Pirmajā vakarā mani jau paspēja izsist no līdzsvara gara auguma Austrijas pilsonis, plašāk pazīstams kā mans ilgstošs draugs un nebeidzams manas mīlestības saņēmējs. Viņš gribot mūs atkal kopā. Ha. Un es uz turieni aizbraucu ar domu, ka nebūs pavisam viegli. Būs jāskatās, cik ļoti viegli izskatās, tas, kā viņš ar visu tiek galā. Ar domu, ka joga un citi prāta un ķermeņa vingrinājumi man būs palīdzējuši tikt pie sava veida harmonijas un spēšu pavadīt kvalitatīvu nedēļu viņa klātesamībā. Bet viņš ņem un šitā- uzjundī man visu atkal augšā. Un, protams, ka es neko neesmu pārdzīvojusi. Nevienam jau neko neesmu stāstījusi, visu iekšā turējusi- kas tad tur labs var būt. Pilnīgs šoks. Neticība. Man likās, ka esmu nonākusi sapnī. Mēs pavadījām pirmo nakti runājot par iespējām, nespējām, sajūtām, faktiem un plāniem. Smagi.
Attālumu neviens no mums nevārētu vēlreiz pārdzīvot..
Galu galā pirmās trīs naktis pavadītas sarunās. Sarunās līdz kaulam. Nekad mūžā neesmu kādam stāstījusi tik dziļas bailes, domas, jūtas. Tik atklāti atzinusies. Un ar tādu vieglumu. Skaisti redzēt, ka abi esam izauguši. Tik tiešām bauda skatīties uz sevi un redzēt, ka tagad tās pašas lietas uztveru pilnīgi citādāk.. Tas laikam ir labākais veids, kā saskatīt izmaiņas un piefiksēt, cik/kā tās ietekmē un maina situācijas/notikumus, lai motivētu sevi tālākām izmaiņām..
Rezultāts: vienojamies, ka uzsākt jebko būtu nepanesami sāpīgi mums abiem pēc IMWes. Tāpēc nekas nenotiks. Tā būs labāk, lai gan ne vieglāk. Nekad mūžā nebiju pieņēmusi tādu- ilgtermiņā pareizu lēmumu. Vai tas tā varētu būt, ak es beidzot esmu sākusi kaut mazliet domāt līdzi savām rīcībām? Tās būtu patīkamas pārmaiņas. Mazāk būtu jācieš- gan man, gan citiem cilvēkiem.