pēdējo pāris nedēļu spilgtākie pieturas punkti:
meitenes, kas spēlē kokli un stabuli pie Māras dīķa uz trepēm, kas ved lejup no viena no tiem vecajiem, lielajiem, skaistajiem Ojāra Vācieša ielas namiem. Ikreiz, kad skrienu garām viņas pārstāj spēlēt. Žēl. Bet es jau tā pat zinu, ka viņas spēlēja.
pieLidostas policista kungs, inspektors * * * * * Z ī l ī t i s, kas ir pietiekoši neatlaidīgs ar visādām "Nu, ko tad lai es tagad daru?" jautājuma modifikācijām, ka beigās tiek sarunātas vakariņas. (Sīkāku sarunas atstāstu var iegūt pēc īpaša pieprasījuma) Viņš saglabā savā klausulē Agnijas telefona numuru un uzpīkstina, lai būtu drošs, ka mēs neesam samānījušās un iedevušas citu numuru. Diemžēl, tālākajā notikumu virknējumā ir sagaidāma pilnīga mana vilšanās (es tiktiešām gribēju, lai viņš atnāk tajās vakariņās0- galu galā, katru dienu tā negadās!), jo Agnijai jau pēc pāris dienām pazūd telefona ar visiem numuriem.
Rīga ir zaļa. Bet šīm pārdomām komplektā nāk arī citas par to, ka koki tik tiešām aizsedz skatu. Un daudz kas paliek nepamanīts. Vakar arī- skrēju pa aleju gar Uzvaras parku- tur tumšs, izskrienu ārā- acis nožilba. Gaismu arī viņi mums atņem. (un nemaz nedomājiet, ka tam ir kāds sakars ar kaut ko)
Es darbā esmu pakļauta birokrātijas vardarbībai- katru dienu kopēju, printēju tonnām papīra. un to darot, jūtos kā tāds mežcirtējs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)