šodien visu laiku bija tāda sajūta, ka gribas ātrāk nokļūt mājās un kaut ko uzrakstīt, bet tagad, kad beidzot esmu tikusi pie attiecīgās iespējas, nekas īpašs ārā nenāk. debīli. un nav pat tā, ka nebūtu, ko teikt.
man ir apnicis cenzēt. kapēc esmu savu dzīvi tā iekārtojusi, ka man tas vispār ir jādara?
tukšība un bezvārdība. neizjūtu vēlmi sākt sarunu. neizjūtu vēlmi to uzturēt.
man patīk bilžu grāmatas ar detaļām piesātinātiem attēliem, tad varu ilgi skatīties, iedomāties, ka esmu tur, iztēloties situācijas. es baudu savu dzīvo iztēli.

statusa pārbuade:

iestājusies (cerams) neliela, pašnevēlama nekādība.
[ Everclear - wonderful ]

latviešu valodas stunda

mana dzīve ir divdabis.
viss tiek ielikts komatos un pataisīts par divdabja teicienu.
( Divdabis ir darbības vārda bezpersonas forma, kam ir darbības vārda un īpašības vārda vai apstākļa vārda pazīmes. )
un tas ne pat mazliet nepalīdz dzīvot.
man liekas vienreiz jau izsludināju pieteikšanos uz manu lēmumu pieņēmēja amatu. toreiz bija pāris aplikanti, bet neviens tā arī līdz galam nepalika.
pēdējās dienas (konkrēti kopš svētdienas rīta, kad ierados atpakaļ no ārvaslts) esmu diezgan konkrēti tikai un vienīgi eksistējusi un domājusi. pilnīgi neproduktīvi visās citās jomās.
tas sākās ar to, ka limbažos pie vecvecākiem, kad tiku intervēta par visām savām ārpusvalsts aktivitātēm, es nepateicu gandrīz ne vārda. prikols ir tāds, ka manā ģimenē mātes pusē ir tāda iezīme (manai mammai, viņas brālim un tēvam) visu zināt. Viņi zina visu, par visu, ar visu un visā. Tā nu, kāmēr es domāju, kā ar mazāk vārdu pielietošanu izveidot atbildi uzdotajam jautājumam, kāds jau bija atbildējis manā vietā. Un tas man šķita makten uzjautrinoši. Tā kā biju nogurusi no lidojuma un miegaina, šāda veida runāšana man gāja pie sirds. Es vienkārši sēdēju un klausījos, kā uz man uzdoto jautājumu, viens ortu papildinot, atbildēja citi. Iesaku pamēģināt, ja ir iespēja.
Tas turpinājās arī nākamajās dienās. Pat tad, kad kāds konkrēti man uzdod jautājumu un es esmu vienīgais ortais cilvēks istabā, neatbildot uz to, pēc kāda brīža tas it kā paliek blāvāks un tad izzūd. Iesaku pamēģināt. Ja otrs tomēr uzstāj uz jūsu atbildi, var teikt, ka vienkārši ilgāk domājāt.. Tas strādā. Pie attiecīga apkārtējo cilvēku īpašību kopuma un ziņkāres līmeņa, kā arī dažu citu faktoru sakritības var samazināt izrunāto vārdu skaitu vismaz par 50-70%.
Galu galā esmu nonākusi pie pāris ļoti nozīmīgiem pašatklājumiem.
Viens no tiem ir jau it kā sen zināms, bet nu man ir arī reālas domas, kā sākt pie tā strādāt un mēģināt ko mainīt. Tas ir mana neizlēmība. Tā kā samērā bieži visādos ikdienas lēmumos blakus bija cilvēki, kas šajā ziņā ir vēl dziļākā purvā nekā es, man likās, ka ar mani jau nav tik traki, bet tomēr ir. Un laiks vienatnē ir to man pierādījis. Un trakākais ir tas, ka man ir bail, ka vienā brīdī, kad no mana lēmuma būs atkarīgs kas ļoti svarīgs, es visu salaidīšu grīstē. Jāsāk rīkoties, pirms tas notiek. (ieteikumi??)
Otrs ir- ja es pacenšos sakoncentrēties un apkopot visu man pieejamo informāciju un spēju paskatīties uz lietām ne tikai pietuvinājumā, bet arī pa gabalu un vēl visādos palielinājumos, es pat spēju būt Loti konstruktīva un saprātīga un dzīve un cilvēki mani baida mazāk. Kas atkal galīgi kontrastē ar pirmo punktu, par kuru rakstīju. bet abi darbijas..
un trešais ir, ka es gribu atrast savu talantam līdzīgo lietu. tādu savējo. skatos uz visādiem apkārtējiem tēliem un apbrīnoju.
un visu pēdējais- jātiek man atkal atpakaļ normālā režīmā. apnicis man jau katru nakti līdz rītam visu ko "darīt" un tad pus dienu gulēt. šitā nevar ar nevienu satikties. tapēc labāk tagad eju gulēt. es jau varētu vēl sarakstīt visādus klamus.. bet labāk nevajaga.

kārtējo reizi

uzrodas kāda dziesma tieši īstajā tai paredzētajā laikā un vietā.. baudiet līdzi.

http://www.youtube.com/watch?v=-YUxbDEPFiM

un vispār- viss viņas albums man šobrīt spēļ_sarakstā.

šodienā

šodiena bija forša. lai arī sākār viss ar skolu, šo piedzīvojumu jauku padarīja došanās turp un atpakaļ ar puķuzirnīti (velosipēda vārds). pēc nelielas lasīšanas mājās, dienu turpināja pastaiga un saldējums ar brālēnu. lēkāšana un pārdzīvojumi batutos ar Sergeju un nejauša satikšanās batutos ar brālēnu (to pašu) un viņa draudzeni, kā rezultātā var teikt, ka tā bija lēkāšana ar Sergeju un brālēnu (viņa draudzene Līga nelēkāja). Tad "veikalu ķemmēšana" ar Sergeju. Kam sekoja augstāk redzamais video. Skriešanas apavu pirkšana kopā ar mammu, vēl viens gards saldējums un vakara nobeigumā vēl kurpju iemēģinājuma skrējiens ar Laumu. Perfekti.

liderīgi

esmu ierakusies mūzikas pasaulē. šobrīd ir vairāki tādi izpildītāji, kas katrs man atlikts savam momentam un ir perfekti iederīgs un savu funkciju pildošs. dažubrīd ir tāda sajūta, ka neesmu realitātē, jo varu kā filmās pastiprināt emocijas, mirkļa atmosfēru un skata izteiksmīgumu ar fona mūziku. pašai tā patīk. esmu izrakusi arī pāris vecus ierakstus, par kuriem biju jau kādu laiku aizmirsusi- cits laiks, cits skanējums. ļoti interesanti, ka uz to pašu skaņdarbu tagad varu attiecināt pavisam citas izjūtas. bet tajā pašā laikā esmu arī atadusi daudz jauna.
šodien ļoti domāju par to, ka nespēju uztevert apkārt esošos kā cilvēkus. bāc, kā es pie tā visu laiku piedomāju, lai man nebūtu tik ļoti bail.

ķēpīga padarīšana

ā, un es nokrāsoju matus. man tas bija tā vajadzīgs. pašai. un sajūta ir panākta.

Vakar bijām muzeju naktīs. Visādas iekšējās cīņas dabūju izcīnīt:

• par to, ka jāsavaldās, lai arī man riebjas, ka mani grūsta, stumda, pieskaras, uzgrūžas un tā tālāk..

• par to, ka jārēķinās ar apkārt esošajiem biedriem (tieši tā, tas man nācās grūti brīžos, kas komforta līmenis nolaižas zemāk un man sākas niķi)

• par to, ka nevar darīt tikai to, kas patīk. (tikko sāka likties, ka esmu izlutināta meičiņa, fui, pašai pretīgi palika, bet laikam jau daļēji tā ir, ka man nepatīk rēķināties ar citiem. Droši vien tas arī ir iemesls, kāpēc vēl esmu neprecēts.)

vakarā/naktī bija tāda ļoti jauka saruna. sen nebiju ar nevienu tā tik tiešām privātas domas pārrunājusi. un tajā pašā laikā jutusies ar to labi. parasti visas šitās beibju lietas mani noved pie diezgan kokrēta izmisuma.. bet šitais bija labi. laikam tādēl, ka nonācu pie visādām atziņām savā galvā.
es gribu griķu spilvenu. tas varētu būt tāds kā modes kliedziens man tagad.
un man patīk jaunais prāta vētras albums.
bet šodien skanēja un man ļoti skaisti likās: /tagad nevarēju ātrumā atrast izpildītāju un dziesmas nosaukumu, bet noteikti to izdarīšu/

pēdējo nedēļu regulāri sapņoju par to, kā klausīšos foo fighters. tā ir tāda sajūta, kā piemēram, ka citreiz gribas vīteņiem apaugušu māju skotijā netālu no 50 metrīgas kraujas un tad vakarā satīties aitas vilnas seģenē milzu klubkrēslā pie kamīna bibliotēkas istabā pie loga. nu, kad gribas tādu pilnīgu drošību, komfortu un kaut kā tā. tā man bija ar viņiem. un tagad, kad klausos, man ir tieši tā sajūta. es jūtos tā silti un labi. varētu vienkārši aizvērt acis un uzsūkt to enerģiju, kas manī nāk.
šodien bija tāda skolīga diena- neticami, bet es tiešām sajutos labi ar to, ko darīju. izaudīju būšanu skolā un ar baudu mācījos, besījos, cīnijos.. un es pašreiz arī visam redzu tādu labu galu, kas mani priecē.

un es esmu sapratusi, ka esmu neticami laimīga.
es smaidu. turpinu smaidīt. smaidu. smaidu. smejos. uzvelku savas nevienam nepiestavošās opīšbrilles un aizlaižu tālāk ar puķuzirnīti un uzkāpju klintī ar Jurčiku_Purčiku, un izstopēju tukšu eiropu ar Agitu_Pagitu, un izrunāju tukšu vakaru ar Annu_*annu, un piesmīdinu Rasiņu_Pasiņu, un izskatu tukšu kinoteātri ar Sergeju, un vēl, un vēl, un vēl..
priekšā viss_kas labs. jādzīvo nost.