nu, ņēmu

un atdevu VIŅU Annai. Lai saldāk. Iekšprieks. Tomēr skumīgi.

muahahahaha
Labā īpašība, kā mēs ar Annu atklājām, ir, ka tas siltumā nekūst. Garšo nedaudz saldsērīgi_atminīgi un (vismaz man) asociējas ar biterkukīsflā. konkrēts laiks un notikumi. jauki. un TAS nav buljona kubiņš.

"kādu dienu pilsētā ienāca mežs" [vai kaut kā tā] un kas tur bija ar to cirvi?!

šodien rīgas ielās valdīja vaboles. redzēju vairākas. un mašīnas nevienas. tikai milzu vaboles. Uz visvalža ielas redzēju divas. viena bija normāla izmēra skrejvabole parastā, orta kaut kāds mutants. Tāda daudz garāka par ierindas vaboli un ar gaišu svītru perpendikulāri kustības virzienam. Es piegāju tuvāk, lai to apskatītu, jo tā nedaudz atgādināja tos milzu prusakus, ko ar Annu redzējām Spānijā. nu, tos, kurus parasti izmanto visādos baiļu traktoros, lai baidītu cilvēkus, liekot viņiem ēst visādus vaboļu maisījumus.. Annai Valensijā nakts vidū viens tāds uzrāpoja uz kājas un viņa baisi nobiedēja mani, sevi un arī prusaku, protams. Vek. Diezgan jau nu nepatīkama sastapšanās, es teiktu.
Labi, bet atpakaļ pie temata. Uz Ernesta Birznieka upīša ielas atkal sastapos ar vienu skrējēju. Soreiz gan tā ievēroja visus noteikumus un neatradās uz tā saucamās ceļa braucamās daļas un mierīgi joņoja pa ietvi. Un tad vēl viena uz Lāčplēša un jau iepriekš pieminētās Ernesta Birznieka Upīša ielas stūra. tīrais negals. Varbūt beidzot būs pienākusi kārta Ziedoņa zaļajai? Tas gan būtu vareni. es jau sāku lēnām iegrimt pārdomās par šo tēmu, kad manu jauko ilūziju pasaulīti kā tādu lētu huba-buba burbuli pārspridzināja vīrietis baltās džinsu biksēs, kas čurāja krūmos pie veikala Drogas. Tā nu man nācās turpināt savu gājumu, mēģinot atkal domāt par jaukajām ielu pavēlniecēm- vabolēm, bet tas, kā jau parasti (kā piemēru var minēt sapņus, ko ļoti gribas noskatīties līdz galam, bet kāds tevi uzmodina un tas nekad man tā īsti arī nav pēc tam izdevies..) vairs neizdevās..
Tā lūk. diena pagalam. jāiet gulēt.
līdz nakamajiem simptomiem. es taču zinu ,ka tā nebija nekāda sagadīšanās vien. (ķiķina)

krāsu maiņa: tiešā un netiešā

tātad: esmu šeit. esmu valmierā. esot pilsēta, kas domā un rada. nu, paskatīsimies.
grūti, bet tādi jau laikam ir visi sākumi. ņemot vērā, ka cilvēks grūtos brīžos meklē sev līdzīgos, šis pārvēšas par vēl lielāku izaicinājumu, jo manā kursā visi tādi mazi- pukiņas un meitenīši. Arī tas tāds prāta joks, jo tādi paši cilvēki vien ir un tā starpība jau nemaz nav TIK liela, bet tomērsajūta nepamet. visādas lietas, ko viņi saka, darbības, viss liekas tāds nedaudz nepieaudzis. Laikam esmu tam jau nedaudz pāraugusi pāri. Dīvaini. Neesmu ta īsti iepazinusies, bet tāds nu ir tas pirmais iespaids. un tas galīgi nepalīdz, jo nodzen visāda veida garu un sparu. lai arī apzinos, ka situācija mainīsies un tā, bet tās vēdera smadzenes jau domā, ka ir galvenās..
Vēl visam klāt ir sajūta, ka esmu izolēta no visas pārējās Latvijas. Lai gan Rīga tikai kaut kādi ~100km. Ir tāda sajūta, ka es būtu nosodīta un atsūtīta šeit ciest vientulību. Visi draugi pēkšņi šķiet par mani pilnīgi aizmrsuši, lai gan nekas jau vēl nev mainījies.
man ir jāatrod veidz, kā tikt ar šo galā. Un ātri.
Veina lieta, kas man jau tagad liekas, ka pietrūkst ir mani ašie zvani cilvēkiem, kurus kādu laiku neesmu satikusi. Nu, tie, kad vienkārši piezvanu žanetei trešdienā pēc lekcijām un mēs aizejam padzert svaigi spiestu greifrūtu sulu un patarkšķam par politiskajiem notikumiem eiropā un pasaulē. man pietrūkst pusdienas pārtraukumu ar sergeju INDEXcafē. un vēl citi cilvēki un citas sarunas un negaidītas tikšanās.
meklējiet mani. meklējiet mani šeit un es jūs meklēšu tur.
vienā filmā bija un man patika: see you when i see you

šūz plīz

viss ir izveidots tieši tik sarežģīti, lai būtu perfekti primitīvi izvēlēties pareizās lietas. tam ir tikai viens vienīgs priekšnosacījums.
un es esmu apmaldījusies. leim

[esmu atpakaļ no tālēm. latvija ir tuva. visa.
bet kustība, kaut vai šajos mērogos, liek man nobīties. nezināmais šobrīd tiešām mani ir nobiedējis.
man esot 'iespēja radīt sev jaunu tēlu, parādīt sevi tādu, kādu vēlos'. he. visas kakas jau tā pat ātrāk vai vēlāk iznāks ārā.
šīs pasaules lietu šķietamība un dažādība atkarībā no skatupunkta mani pārsteidz un iedzen trakumā.]

būs vēl

annai laikam tomēr bija taisnība. ņemot vērā, ka ikviens no mums savā dziļākajā būtībā ir egoists un tiecas uz regulāru sev patīkamu darbību izveikšanu, es laikam tomēr speciāli uzupurējos un mēģinu atrast veidus, kā sāpināat sevi, jo tiecos uz klusi cietošā varoņa lomu. raudāšana ir tik efektīva. un jo vairāk par to domā, jo asaras birst lielākas. primitīvi elementāri regulāri.
nožēlojami.

vai jūs kādreiz esat ēduši skābputru? pēc nosaukuma spriešot tam vajadzētu būt kaut kam vienreizējam. te iedvesmai un saprtatnei neliels citāts no mistera interneta bezgalīgajiem krājumiem:
"Lai gan skābputra ir lieta par sevi, vienlaikus ēdiens un dzēriens, arī to varētu saukt par auksto zupu. Dažs latvietis gan šodien gaspačo ir baudījis biežāk nekā skābputru. Daudzi, iespējams, skābputru vispār nav nogaršojuši. To var labot: litrā ūdens izvāriet bez sāls 250 g miežu putraimu un pamazām pa karotei pielieciet 1,5 l laba rūgušpiena, kas savelkas kunkuļos. Uz diennakti atstājiet ieskābt, tad samaisiet. Ja grib īsti aukstu, var padzesēt ledusskapī, pagrabā vai ielaist akā. Lej bļodiņās, pievieno skābu krējumu, daži mēdz piekult arī biezpienu. Lielākam sātam var piekost rupjmaizi un siļķi ar sīpoliem."
Un tad vēl klāt varot ēst sklandraušus jel sklandu raušus:
"No rupjiem rudzu miltiem, ūdens un sviesta pagatavo stingru mīklu. Mīklu plāni izveltnē, izspiež ripas apmēram 12 – 15 cm diametrā, uzloka 1 cm augstas maliņas. Ripas liek uz ietaukotas plāts un piepilda ar plānu kartupeļu masas kārtiņu un biezāku burkānu masu. Kartupeļu masai pieliek sāli, sviestu, olu. Burkānu masu gatavo līdzīgi, sāls vietā var pievienot cukuru vai nedaudz medus. Sklandu raušus cep krāsnī, līdz mīkla sausa un burkāni apcepušies gaiši dzeltenbrūni. Raušus ēd aukstus ar medu un pienu."
Man liekas, ka es jūtos kā skābputra. Tā daļa par savilkšanos kunkuļos un ierūgšanu ir tā teikt viens pret vienu.
Pēdējā laikā esmu lielākais nožēlojamības iemiesojums tuvējā pagastā.. Tas ir kaut kas fenomenāls. Kā vienā cilvēkā var tik tuvā laika periodā sastapties tik dažādas diametrāli pretējas (viens varens, ģeometriski pacilājošs izteiciens, nespēju nepielietot.) domas, pārliecības un nepārliecības. diez, ja es būtu valsts, to varētu saukt par pilsoņu karu.? tas ir tad, kad karo pilsoņi savā starpā?
šī arī ir viena no mana "stāvokļa" izpausmēm: dažādas viepārpieņemtas lietas, vietas un jautājumi, kas agrāk likās pašsaprotami, tagad šķiet neloģiski un gribas izmantot zvanu draugam, attiecīgo jautājumu pārzinošai personai. Varbūt tas ir vienkārši viedokļa trūkums un neticība sev- man vajag, lai visu priekšā pasaka kāds cits, jo tad man nebūs jāuzņemas atbildība par lēmumu un kaut vai tikai savā galvā varēšu vainot kādu citu?!?
Notiek lielas reformas. ceru, ka varēšu novest šo lietu līdz galam un nenobīšos no pārmaiņām, nezināmā, jaunā un visa pārējā.
šodien atkal biju izgājusi skriet un sapratu, cik ļoti man tas patīk. žēl, ka jādara tas vienai. vismaz kāds prieks šajā manis pašas izveidotajā, diezgan drūmajā laikā..
man jābeidz vainot nevainīgus cilvēkus pie lietām, kuru cēlonis esmu es pati. tikai kā lai to ievieš.?

mūzika? šobrīd skan Pendulum. palīdz neieslīgt agoniskā mierā.

šodien lika pasmaidīt un atgādināja praktiskuma pilno "klab" izdevumu:
http://currentconfig.com/archives/000083.html