Mīļo debestiņ, man izbira saule. Tāds kauns - visi
iet garām- un man saule izbirusi. Visi iet
apkārt, un es uz ceļiem ceļa vidū lasu un metu
maisā.
Pa to laiku mēness uzlēcis, un nāk jau vakara
cilvēki, un man tāds kauns - skaisti un grezni
ģērbušies, kā uz godiem, kā uz svinībām, vakara
runas runā, vakara smieklus smejas, un man
tāds kauns, es darba drēbēs ceļa vidū un lasu
no netīras zemes.
Varbūt domā: re, tas nabags! Un pirksti man
tiešām netīri ar zemēm, es sviežu pa drupatai
maisā un domāju: tikšu aiz pilsētas, nost no
acīm - nomazgāšu. Galvenais - salasīt visu. Bet
nāk atkal vakara cilvēki, un gredzeni mirgo,
un es domāju: būtu kāds dienas cilvēks -
palīdzētu.
Es mīlu savu maisu - un nezinu, kā tas notika.
Es esmu vistām putraimus kaisījis un sējis savas
dienas vējā, un daudz kas man ir izkritis arī
no atmiņas. Un nu saule izbira. Man ļoti neētri
jūsu priekšā.

/Imants Ziedonis/

atpakaļ nākotnē

Ģimeniskā nedēļas nogale. Šitos taisījām tētim. Nu, tur garš stāsts. Bet bija ļoti jautri. Viņi ir forši.

šitajā mājelē mēs ar kreiso esam dzimuši:

es biju tik liels:mūsu Jelgavas skola:

es lietoju mutes skalojamo līdzekli

reizēm es zobudiegoju

visi uz Milānu. visi uz velosipēda pēc ekonomiskajām spuldzēm.

pēdējās pāris dienas rezultējas šodien vienā spriedumā, kuru tiktiešām negribētos aizmirst.
jāsāk laikam ar to, ka biju milānā ciemos. burvīgi pavadīts laiks ar smiekliem, olīvēm, sieru, artišokiem un anšoviem, klimpām un nogurumu, lietu un viuenu mazu, zilu lietussargu, trenēto kāpšanas zāles instruktoru Rikkardo un kruasānu brokastīs. Un vēl visādām lietām un vietām, kas iespiedušās atmiņā. (priekškars ir kritis:)
un šovakar, kad atgriezos mājās pa teļuku GĀJA filma. An Inconvenient Truth jeb Neērtā Patiesība, kā viņi to latviski nokristījuši. saucat mani par viegli iespaidojamu un kā vēl tik ne, bet uz mani tas darojas.







bāc. pilnīgi uz kādu brīdi pietrūkā vārdu.
milānā, modes mekā, gājām pa ielu, kur vienuviet sapulcējušie šīs planētas varenākie vārdi, piemēram:
Lui Vuitton
Versache
Dolce&Gabana
Roberto Cavalli
Un daudzi, daudzi citus, kurus pirmo reizi redzēju un dzirdēju. Bet tur tiem ir privātie veikali ar trim lupatām piecos plauktos, divos-trīs stāvos katrā pa pāris zālēm. Ar meitenēm, kuras ar nicīgu aci skatās ārā pa logu uz tādiem mazajiem tūristiņiem kā mēs (kas tik vien spēj kā grozīt kaklu, lai paspētu ejot ne īpaši uzkrītoši mēģināt ieblenzt visos skatlogos), lai gan pašas labākajā gadījumā ir kādu reizi pēc darbalaika atļāvušās uzlaikot vienu pārgaumīgu grabuli. Apmeklētāju tur īpaši daudz nav. Bet ja jau ir tāds piedāvājums.. visi tak zinām ekonomikas kuru_tur likumu.. Kosmoss. Nevar saprast, vai, ja izmetīšu visas savas kaut nedaudz brendīgās drēbeles, es tikai vairošu atkritumu daudzumu, vai došu kādu ieguldījumu.. Kaut kā taču vajadzētu varēt mainīt šo uz galu vedošo vājprāta tuvredzību. Noņemam klapes.

Man tas viss neiet kopā. Sistēmā ir īssavienojums.

ja grābekļi mācētu smaidīt..

viss caur puķēm

foniņā šis

šodien atkal pēc ilgiem laikiem braucu ar auto pa teātra tēva ielu. Dīvaini, kā tik īsā laikā var mainīties vienas ielas nozīmība manā eksistencē.

biju uz starojošās rīgas pasākumiem. domu laukums. pilns domām. abas ar madaru nospriedām, ka tev patiktu. (skrejošie lietus mākoņi, kas sākās radiomājas pažobelē)

https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEha1SQkKcPZPX8zzdtcM2SqhkIv9Pjw1mYFDLmA37IRibrU_7iUhoEU6yQDfNTOUPvoaniQhFhA4nylUueEr0amK69brXwmE5NkA6Gw_TiNaS_MmN3rILQ4pm2nH2LBUWxeGASows3DB5A9/s1600-h/staroriga3.jpg

man patīk jaunā akcija. ļoti.

Pasaka par pagrieziena nerādīšanu

Pasaka par rāvējslēdzēja principu

Pasaka par vienoto plūsmu

Pasaka par krustojumu bloķēšanu

pilnīgs robs man dzīvē.

līdz 6dienai.

:D kas te?

esmu atpakaļ

jā, leils laika daudzums pārgājis. tā manam tāvam vienreiz teica, kad viņš gribēja apmainīt nekvalitatīvu gāzes balonu. derēs arī tagad. ar mani daudz visādu jaukumu noticis šajā laikā.
gaidu īsto rakstāmo, lai varētu te kādu vēsmu no tā visa ielikt. dzīvi tagad varētu salīdzināt ar kaut ko tornādo līdzīgu. un es esmu viducī, kur ir mierīgi. kur par apkārtējā straujumu ir tikai tāda nojausma.

vienu dienu satpratu, ka no pašneizraisīta pārspīlēta miera varu sajukt prātā. ja kluss vientulības pieliets vakars pie kūpošas tējas krūzes, grāmatas un klubkrēsla kamīna priekšā, tad tikai pēc pašas vēlēšanās un istabas iekārtojauma. kā lai trāpa uz kādu, kam tas ritms atbilstu manējam?

ir cilvēki, kam regulāri uzmācos ar savu klātbūtni. piefiksēju, ka šiem cilvēkime es vienmēr zvanu, es vienmēr braucu pie viņiem. ik pa laikam man rodas tāda kā aizvainojuma sajūta, ka nav otrādi. Ka varbūt tikai es nevaru (vai man vismaz tā liekas, ka nevaru) bez viņiem. Un, ja es tā īpaši neuzprasītos, mēs tā arī nesatiktos. Šodien tiešām skumji palika. Gribēju piedzerties vakarā vīnu viena, bet to arī neizdevās tā īsti izdarīt, jo sasodīti dārga tā mantiņa. Un vienai tas galīgi nav tas pats. Un vai tas maz ir pamatoti?

man trūkst.

Nelielā reibonī klausos Iron & Wine un mazgāju veļu pus 5 no rīta cerībā, ka kaimiņi nenāks sūdzēties. Ķermenis prasa vaļīgas drēbes- gribas paslēpties, bet tai pašā laikā gribas kādam piezvanīt, bet vēl turos. Šitāda sajūta varētu būt, kad mēģina nepadoties atkarībai.

Šodien lasot Vācieša dzeju sapratu, ka pēc 10 gadiem Latvijai būs 100. Iedomājieties, kādas tad būs svinības, kāda uguņošana.. uhh.

man nav spēka parakstīt. esmu nogurusi.

Air - All I Need (1998; directed by Mike Mills)

Air - All I Need (New video)

tukša mute, tukša sirds. a, acis pilnas.

nu, ņēmu

un atdevu VIŅU Annai. Lai saldāk. Iekšprieks. Tomēr skumīgi.

muahahahaha
Labā īpašība, kā mēs ar Annu atklājām, ir, ka tas siltumā nekūst. Garšo nedaudz saldsērīgi_atminīgi un (vismaz man) asociējas ar biterkukīsflā. konkrēts laiks un notikumi. jauki. un TAS nav buljona kubiņš.

"kādu dienu pilsētā ienāca mežs" [vai kaut kā tā] un kas tur bija ar to cirvi?!

šodien rīgas ielās valdīja vaboles. redzēju vairākas. un mašīnas nevienas. tikai milzu vaboles. Uz visvalža ielas redzēju divas. viena bija normāla izmēra skrejvabole parastā, orta kaut kāds mutants. Tāda daudz garāka par ierindas vaboli un ar gaišu svītru perpendikulāri kustības virzienam. Es piegāju tuvāk, lai to apskatītu, jo tā nedaudz atgādināja tos milzu prusakus, ko ar Annu redzējām Spānijā. nu, tos, kurus parasti izmanto visādos baiļu traktoros, lai baidītu cilvēkus, liekot viņiem ēst visādus vaboļu maisījumus.. Annai Valensijā nakts vidū viens tāds uzrāpoja uz kājas un viņa baisi nobiedēja mani, sevi un arī prusaku, protams. Vek. Diezgan jau nu nepatīkama sastapšanās, es teiktu.
Labi, bet atpakaļ pie temata. Uz Ernesta Birznieka upīša ielas atkal sastapos ar vienu skrējēju. Soreiz gan tā ievēroja visus noteikumus un neatradās uz tā saucamās ceļa braucamās daļas un mierīgi joņoja pa ietvi. Un tad vēl viena uz Lāčplēša un jau iepriekš pieminētās Ernesta Birznieka Upīša ielas stūra. tīrais negals. Varbūt beidzot būs pienākusi kārta Ziedoņa zaļajai? Tas gan būtu vareni. es jau sāku lēnām iegrimt pārdomās par šo tēmu, kad manu jauko ilūziju pasaulīti kā tādu lētu huba-buba burbuli pārspridzināja vīrietis baltās džinsu biksēs, kas čurāja krūmos pie veikala Drogas. Tā nu man nācās turpināt savu gājumu, mēģinot atkal domāt par jaukajām ielu pavēlniecēm- vabolēm, bet tas, kā jau parasti (kā piemēru var minēt sapņus, ko ļoti gribas noskatīties līdz galam, bet kāds tevi uzmodina un tas nekad man tā īsti arī nav pēc tam izdevies..) vairs neizdevās..
Tā lūk. diena pagalam. jāiet gulēt.
līdz nakamajiem simptomiem. es taču zinu ,ka tā nebija nekāda sagadīšanās vien. (ķiķina)

krāsu maiņa: tiešā un netiešā

tātad: esmu šeit. esmu valmierā. esot pilsēta, kas domā un rada. nu, paskatīsimies.
grūti, bet tādi jau laikam ir visi sākumi. ņemot vērā, ka cilvēks grūtos brīžos meklē sev līdzīgos, šis pārvēšas par vēl lielāku izaicinājumu, jo manā kursā visi tādi mazi- pukiņas un meitenīši. Arī tas tāds prāta joks, jo tādi paši cilvēki vien ir un tā starpība jau nemaz nav TIK liela, bet tomērsajūta nepamet. visādas lietas, ko viņi saka, darbības, viss liekas tāds nedaudz nepieaudzis. Laikam esmu tam jau nedaudz pāraugusi pāri. Dīvaini. Neesmu ta īsti iepazinusies, bet tāds nu ir tas pirmais iespaids. un tas galīgi nepalīdz, jo nodzen visāda veida garu un sparu. lai arī apzinos, ka situācija mainīsies un tā, bet tās vēdera smadzenes jau domā, ka ir galvenās..
Vēl visam klāt ir sajūta, ka esmu izolēta no visas pārējās Latvijas. Lai gan Rīga tikai kaut kādi ~100km. Ir tāda sajūta, ka es būtu nosodīta un atsūtīta šeit ciest vientulību. Visi draugi pēkšņi šķiet par mani pilnīgi aizmrsuši, lai gan nekas jau vēl nev mainījies.
man ir jāatrod veidz, kā tikt ar šo galā. Un ātri.
Veina lieta, kas man jau tagad liekas, ka pietrūkst ir mani ašie zvani cilvēkiem, kurus kādu laiku neesmu satikusi. Nu, tie, kad vienkārši piezvanu žanetei trešdienā pēc lekcijām un mēs aizejam padzert svaigi spiestu greifrūtu sulu un patarkšķam par politiskajiem notikumiem eiropā un pasaulē. man pietrūkst pusdienas pārtraukumu ar sergeju INDEXcafē. un vēl citi cilvēki un citas sarunas un negaidītas tikšanās.
meklējiet mani. meklējiet mani šeit un es jūs meklēšu tur.
vienā filmā bija un man patika: see you when i see you

šūz plīz

viss ir izveidots tieši tik sarežģīti, lai būtu perfekti primitīvi izvēlēties pareizās lietas. tam ir tikai viens vienīgs priekšnosacījums.
un es esmu apmaldījusies. leim

[esmu atpakaļ no tālēm. latvija ir tuva. visa.
bet kustība, kaut vai šajos mērogos, liek man nobīties. nezināmais šobrīd tiešām mani ir nobiedējis.
man esot 'iespēja radīt sev jaunu tēlu, parādīt sevi tādu, kādu vēlos'. he. visas kakas jau tā pat ātrāk vai vēlāk iznāks ārā.
šīs pasaules lietu šķietamība un dažādība atkarībā no skatupunkta mani pārsteidz un iedzen trakumā.]

būs vēl

annai laikam tomēr bija taisnība. ņemot vērā, ka ikviens no mums savā dziļākajā būtībā ir egoists un tiecas uz regulāru sev patīkamu darbību izveikšanu, es laikam tomēr speciāli uzupurējos un mēģinu atrast veidus, kā sāpināat sevi, jo tiecos uz klusi cietošā varoņa lomu. raudāšana ir tik efektīva. un jo vairāk par to domā, jo asaras birst lielākas. primitīvi elementāri regulāri.
nožēlojami.

vai jūs kādreiz esat ēduši skābputru? pēc nosaukuma spriešot tam vajadzētu būt kaut kam vienreizējam. te iedvesmai un saprtatnei neliels citāts no mistera interneta bezgalīgajiem krājumiem:
"Lai gan skābputra ir lieta par sevi, vienlaikus ēdiens un dzēriens, arī to varētu saukt par auksto zupu. Dažs latvietis gan šodien gaspačo ir baudījis biežāk nekā skābputru. Daudzi, iespējams, skābputru vispār nav nogaršojuši. To var labot: litrā ūdens izvāriet bez sāls 250 g miežu putraimu un pamazām pa karotei pielieciet 1,5 l laba rūgušpiena, kas savelkas kunkuļos. Uz diennakti atstājiet ieskābt, tad samaisiet. Ja grib īsti aukstu, var padzesēt ledusskapī, pagrabā vai ielaist akā. Lej bļodiņās, pievieno skābu krējumu, daži mēdz piekult arī biezpienu. Lielākam sātam var piekost rupjmaizi un siļķi ar sīpoliem."
Un tad vēl klāt varot ēst sklandraušus jel sklandu raušus:
"No rupjiem rudzu miltiem, ūdens un sviesta pagatavo stingru mīklu. Mīklu plāni izveltnē, izspiež ripas apmēram 12 – 15 cm diametrā, uzloka 1 cm augstas maliņas. Ripas liek uz ietaukotas plāts un piepilda ar plānu kartupeļu masas kārtiņu un biezāku burkānu masu. Kartupeļu masai pieliek sāli, sviestu, olu. Burkānu masu gatavo līdzīgi, sāls vietā var pievienot cukuru vai nedaudz medus. Sklandu raušus cep krāsnī, līdz mīkla sausa un burkāni apcepušies gaiši dzeltenbrūni. Raušus ēd aukstus ar medu un pienu."
Man liekas, ka es jūtos kā skābputra. Tā daļa par savilkšanos kunkuļos un ierūgšanu ir tā teikt viens pret vienu.
Pēdējā laikā esmu lielākais nožēlojamības iemiesojums tuvējā pagastā.. Tas ir kaut kas fenomenāls. Kā vienā cilvēkā var tik tuvā laika periodā sastapties tik dažādas diametrāli pretējas (viens varens, ģeometriski pacilājošs izteiciens, nespēju nepielietot.) domas, pārliecības un nepārliecības. diez, ja es būtu valsts, to varētu saukt par pilsoņu karu.? tas ir tad, kad karo pilsoņi savā starpā?
šī arī ir viena no mana "stāvokļa" izpausmēm: dažādas viepārpieņemtas lietas, vietas un jautājumi, kas agrāk likās pašsaprotami, tagad šķiet neloģiski un gribas izmantot zvanu draugam, attiecīgo jautājumu pārzinošai personai. Varbūt tas ir vienkārši viedokļa trūkums un neticība sev- man vajag, lai visu priekšā pasaka kāds cits, jo tad man nebūs jāuzņemas atbildība par lēmumu un kaut vai tikai savā galvā varēšu vainot kādu citu?!?
Notiek lielas reformas. ceru, ka varēšu novest šo lietu līdz galam un nenobīšos no pārmaiņām, nezināmā, jaunā un visa pārējā.
šodien atkal biju izgājusi skriet un sapratu, cik ļoti man tas patīk. žēl, ka jādara tas vienai. vismaz kāds prieks šajā manis pašas izveidotajā, diezgan drūmajā laikā..
man jābeidz vainot nevainīgus cilvēkus pie lietām, kuru cēlonis esmu es pati. tikai kā lai to ievieš.?

mūzika? šobrīd skan Pendulum. palīdz neieslīgt agoniskā mierā.

šodien lika pasmaidīt un atgādināja praktiskuma pilno "klab" izdevumu:
http://currentconfig.com/archives/000083.html

šodien visu laiku bija tāda sajūta, ka gribas ātrāk nokļūt mājās un kaut ko uzrakstīt, bet tagad, kad beidzot esmu tikusi pie attiecīgās iespējas, nekas īpašs ārā nenāk. debīli. un nav pat tā, ka nebūtu, ko teikt.
man ir apnicis cenzēt. kapēc esmu savu dzīvi tā iekārtojusi, ka man tas vispār ir jādara?
tukšība un bezvārdība. neizjūtu vēlmi sākt sarunu. neizjūtu vēlmi to uzturēt.
man patīk bilžu grāmatas ar detaļām piesātinātiem attēliem, tad varu ilgi skatīties, iedomāties, ka esmu tur, iztēloties situācijas. es baudu savu dzīvo iztēli.

statusa pārbuade:

iestājusies (cerams) neliela, pašnevēlama nekādība.
[ Everclear - wonderful ]

latviešu valodas stunda

mana dzīve ir divdabis.
viss tiek ielikts komatos un pataisīts par divdabja teicienu.
( Divdabis ir darbības vārda bezpersonas forma, kam ir darbības vārda un īpašības vārda vai apstākļa vārda pazīmes. )
un tas ne pat mazliet nepalīdz dzīvot.
man liekas vienreiz jau izsludināju pieteikšanos uz manu lēmumu pieņēmēja amatu. toreiz bija pāris aplikanti, bet neviens tā arī līdz galam nepalika.
pēdējās dienas (konkrēti kopš svētdienas rīta, kad ierados atpakaļ no ārvaslts) esmu diezgan konkrēti tikai un vienīgi eksistējusi un domājusi. pilnīgi neproduktīvi visās citās jomās.
tas sākās ar to, ka limbažos pie vecvecākiem, kad tiku intervēta par visām savām ārpusvalsts aktivitātēm, es nepateicu gandrīz ne vārda. prikols ir tāds, ka manā ģimenē mātes pusē ir tāda iezīme (manai mammai, viņas brālim un tēvam) visu zināt. Viņi zina visu, par visu, ar visu un visā. Tā nu, kāmēr es domāju, kā ar mazāk vārdu pielietošanu izveidot atbildi uzdotajam jautājumam, kāds jau bija atbildējis manā vietā. Un tas man šķita makten uzjautrinoši. Tā kā biju nogurusi no lidojuma un miegaina, šāda veida runāšana man gāja pie sirds. Es vienkārši sēdēju un klausījos, kā uz man uzdoto jautājumu, viens ortu papildinot, atbildēja citi. Iesaku pamēģināt, ja ir iespēja.
Tas turpinājās arī nākamajās dienās. Pat tad, kad kāds konkrēti man uzdod jautājumu un es esmu vienīgais ortais cilvēks istabā, neatbildot uz to, pēc kāda brīža tas it kā paliek blāvāks un tad izzūd. Iesaku pamēģināt. Ja otrs tomēr uzstāj uz jūsu atbildi, var teikt, ka vienkārši ilgāk domājāt.. Tas strādā. Pie attiecīga apkārtējo cilvēku īpašību kopuma un ziņkāres līmeņa, kā arī dažu citu faktoru sakritības var samazināt izrunāto vārdu skaitu vismaz par 50-70%.
Galu galā esmu nonākusi pie pāris ļoti nozīmīgiem pašatklājumiem.
Viens no tiem ir jau it kā sen zināms, bet nu man ir arī reālas domas, kā sākt pie tā strādāt un mēģināt ko mainīt. Tas ir mana neizlēmība. Tā kā samērā bieži visādos ikdienas lēmumos blakus bija cilvēki, kas šajā ziņā ir vēl dziļākā purvā nekā es, man likās, ka ar mani jau nav tik traki, bet tomēr ir. Un laiks vienatnē ir to man pierādījis. Un trakākais ir tas, ka man ir bail, ka vienā brīdī, kad no mana lēmuma būs atkarīgs kas ļoti svarīgs, es visu salaidīšu grīstē. Jāsāk rīkoties, pirms tas notiek. (ieteikumi??)
Otrs ir- ja es pacenšos sakoncentrēties un apkopot visu man pieejamo informāciju un spēju paskatīties uz lietām ne tikai pietuvinājumā, bet arī pa gabalu un vēl visādos palielinājumos, es pat spēju būt Loti konstruktīva un saprātīga un dzīve un cilvēki mani baida mazāk. Kas atkal galīgi kontrastē ar pirmo punktu, par kuru rakstīju. bet abi darbijas..
un trešais ir, ka es gribu atrast savu talantam līdzīgo lietu. tādu savējo. skatos uz visādiem apkārtējiem tēliem un apbrīnoju.
un visu pēdējais- jātiek man atkal atpakaļ normālā režīmā. apnicis man jau katru nakti līdz rītam visu ko "darīt" un tad pus dienu gulēt. šitā nevar ar nevienu satikties. tapēc labāk tagad eju gulēt. es jau varētu vēl sarakstīt visādus klamus.. bet labāk nevajaga.

kārtējo reizi

uzrodas kāda dziesma tieši īstajā tai paredzētajā laikā un vietā.. baudiet līdzi.

http://www.youtube.com/watch?v=-YUxbDEPFiM

un vispār- viss viņas albums man šobrīt spēļ_sarakstā.

šodienā

šodiena bija forša. lai arī sākār viss ar skolu, šo piedzīvojumu jauku padarīja došanās turp un atpakaļ ar puķuzirnīti (velosipēda vārds). pēc nelielas lasīšanas mājās, dienu turpināja pastaiga un saldējums ar brālēnu. lēkāšana un pārdzīvojumi batutos ar Sergeju un nejauša satikšanās batutos ar brālēnu (to pašu) un viņa draudzeni, kā rezultātā var teikt, ka tā bija lēkāšana ar Sergeju un brālēnu (viņa draudzene Līga nelēkāja). Tad "veikalu ķemmēšana" ar Sergeju. Kam sekoja augstāk redzamais video. Skriešanas apavu pirkšana kopā ar mammu, vēl viens gards saldējums un vakara nobeigumā vēl kurpju iemēģinājuma skrējiens ar Laumu. Perfekti.

liderīgi

esmu ierakusies mūzikas pasaulē. šobrīd ir vairāki tādi izpildītāji, kas katrs man atlikts savam momentam un ir perfekti iederīgs un savu funkciju pildošs. dažubrīd ir tāda sajūta, ka neesmu realitātē, jo varu kā filmās pastiprināt emocijas, mirkļa atmosfēru un skata izteiksmīgumu ar fona mūziku. pašai tā patīk. esmu izrakusi arī pāris vecus ierakstus, par kuriem biju jau kādu laiku aizmirsusi- cits laiks, cits skanējums. ļoti interesanti, ka uz to pašu skaņdarbu tagad varu attiecināt pavisam citas izjūtas. bet tajā pašā laikā esmu arī atadusi daudz jauna.
šodien ļoti domāju par to, ka nespēju uztevert apkārt esošos kā cilvēkus. bāc, kā es pie tā visu laiku piedomāju, lai man nebūtu tik ļoti bail.

ķēpīga padarīšana

ā, un es nokrāsoju matus. man tas bija tā vajadzīgs. pašai. un sajūta ir panākta.

Vakar bijām muzeju naktīs. Visādas iekšējās cīņas dabūju izcīnīt:

• par to, ka jāsavaldās, lai arī man riebjas, ka mani grūsta, stumda, pieskaras, uzgrūžas un tā tālāk..

• par to, ka jārēķinās ar apkārt esošajiem biedriem (tieši tā, tas man nācās grūti brīžos, kas komforta līmenis nolaižas zemāk un man sākas niķi)

• par to, ka nevar darīt tikai to, kas patīk. (tikko sāka likties, ka esmu izlutināta meičiņa, fui, pašai pretīgi palika, bet laikam jau daļēji tā ir, ka man nepatīk rēķināties ar citiem. Droši vien tas arī ir iemesls, kāpēc vēl esmu neprecēts.)

vakarā/naktī bija tāda ļoti jauka saruna. sen nebiju ar nevienu tā tik tiešām privātas domas pārrunājusi. un tajā pašā laikā jutusies ar to labi. parasti visas šitās beibju lietas mani noved pie diezgan kokrēta izmisuma.. bet šitais bija labi. laikam tādēl, ka nonācu pie visādām atziņām savā galvā.
es gribu griķu spilvenu. tas varētu būt tāds kā modes kliedziens man tagad.
un man patīk jaunais prāta vētras albums.
bet šodien skanēja un man ļoti skaisti likās: /tagad nevarēju ātrumā atrast izpildītāju un dziesmas nosaukumu, bet noteikti to izdarīšu/

pēdējo nedēļu regulāri sapņoju par to, kā klausīšos foo fighters. tā ir tāda sajūta, kā piemēram, ka citreiz gribas vīteņiem apaugušu māju skotijā netālu no 50 metrīgas kraujas un tad vakarā satīties aitas vilnas seģenē milzu klubkrēslā pie kamīna bibliotēkas istabā pie loga. nu, kad gribas tādu pilnīgu drošību, komfortu un kaut kā tā. tā man bija ar viņiem. un tagad, kad klausos, man ir tieši tā sajūta. es jūtos tā silti un labi. varētu vienkārši aizvērt acis un uzsūkt to enerģiju, kas manī nāk.
šodien bija tāda skolīga diena- neticami, bet es tiešām sajutos labi ar to, ko darīju. izaudīju būšanu skolā un ar baudu mācījos, besījos, cīnijos.. un es pašreiz arī visam redzu tādu labu galu, kas mani priecē.

un es esmu sapratusi, ka esmu neticami laimīga.
es smaidu. turpinu smaidīt. smaidu. smaidu. smejos. uzvelku savas nevienam nepiestavošās opīšbrilles un aizlaižu tālāk ar puķuzirnīti un uzkāpju klintī ar Jurčiku_Purčiku, un izstopēju tukšu eiropu ar Agitu_Pagitu, un izrunāju tukšu vakaru ar Annu_*annu, un piesmīdinu Rasiņu_Pasiņu, un izskatu tukšu kinoteātri ar Sergeju, un vēl, un vēl, un vēl..
priekšā viss_kas labs. jādzīvo nost.

nedgale

šī nedgale ir bijusi ļoti pilna.
liepājas riteņbrauciens. ieplānots kopā ar mad jau vairāk kā pirms gada, beidzot pienācis. kauns tagad teikt, bet manā stilā ieturēts. līdz pašām beigām jutos nedaudz vainīga, ka nav sanācis kā bija plānots. nu, bet bija citādāk. un bija skaisti. bija gan liepāja, gan riteņi, gan braukšana ar tiem. bāc, kā man patīk brīvība. un es apbrīnoju savus draugus. man ir tik viegli kopā.
man radās viens tāds tīri letonisks (lai kas tas arī nebūtu, man likās, ka šim vārdam te jābūt) jautājums: ceļa zīme KAROSTA. man šis salikums likās tik neveikls. šķiet, ka tur kar, nevis karo. vai tad nevajadzētu būt kara ostai? labi, tas tikai tā, man šķita, ka nevaikli.

nedgales atziņa: esmu izsalkusi pēc sportiskām aktivitātēm. mēs ar Jurčiku bijām 3dien treniņā (nu tā līdz gandrīz pilnīgam spēku izsīkumam) un tas jutās vienkārši neaprakstāmi labi. tad vēl šodien redezējām mežā orientēšanās kontrolpunktu- tā sagribējās paskriet sacensībās.. un vēl tie riteņi Liepājā un Cenas tīrelī pa laipām, perfektie laikapstākļi un kompānija. atpakaļceļā redzējām, ka pie halles uzlikti volejbola tīkli- nolēmām, ka noteikti būs jāiet spēlēt. man jau tagad, par to iedomājoties vien, ceļi ļimst.

daudz domāju par manā dzīvītē šobrīd notiekošajiem procesiem. visādas bailes uzmācas. kā lai saku ko citiem, ja iekšā miskaste?

pēdējās pāris dienās vairāki "informācijas avoti" man visko stāstīja par to, ka jādzīvo tagad, nevis pagātnes nostaļģijas ieskāvumos vai nākotnes sapņos- sāku to uztvert kā zīmi. nezinu gan vēl kā uz to reaģēt. apzinos tikai to, ka es jau nu noteikti bieži aizmaldos pagātnes vēlreizējā izdzīvošanā vai aizpeldu nākotnes plānu apcerējumos. it sevišķi klausoties nevesalīgos fū faiterus.

briestu matu krāsošanai. drīz būšu nogatavojusies.

rīt no bēniņiem tiek izvilkts puķuzirnītis- nevaru sagaidīt.

sērfa brauciens manu vestibulāro aparātu ir pamatīgi iedragājis. braucot jelkādā transporta līdzeklī pie mazākās novēršanās un nekoncentrēšanās paliek slikta dūša. sajūta kā bērnībā, kad nevarēju aizbraukt no mājām jelgavā līdz rīgai nevēmusi. man tas sāk nepatikt. caru, ka tas drīz pāries.

(šodien kaut kā vairāk sarakstījās, interesanti. laikam labais lādiņš šito ietekmē.)

esošs nesošs

Pasaulē ir ļoti daudz noslēpumu. Taču tas nenozīmē, ka tiem nav izskaidrojuma. Gluži vienkārši zinātnieki vēl nav atraduši atbildi.
Piemēram, daži tic cilvēku spokiem, kuri atgriezušies no mirušajiem. Tēvocis Terijs apgalvoja, ka reiz redzējis spoku kurpju veikalā iepirkšanās centrā Northemptonā. Viņš devies lejā uz pagrabstāvu un pēkšņi ieraudzījis kādu pelēkās drānās paejam garām kāpnēm. Taču, kad nonācis lejā, pagrabs bijis tukšs, un durvju tur neesot.
Kad tēvocis to izstāstījis sievietei, kas strādā augšstāva kasē, viņa apgalvojusi, ka tā vārds esot Taks un tas esot franciskāņu mūka spoks; mūks dzīvojis klosterī, kas pirms vairākiem gadsimtiem atradies tajā pašā vietā, tāpēc jau iepirkšanās centra nosaukums ir Pelēko mūku iepirkšanās centrs, un viņi esot pieraduši pie spoka un nemaz nebaidoties no tā.
Droši vien zinātnieki atklās ko tādu, kas izskaidros spoku eksistenci, tāpat kā viņi atklāja elektrību, un tam varētu būt sakars ar smadzenēm vai zemes magnētisko lauku, vai tas varētu būt kāds jauns spēks. Un tad spoki vairs nebūs noslēpumi. Tie būs kaut kas tāds kā elektrība un varavīksne, un nepiedegoša panna.

/no M. Hedona grāmatas "Savādais atgadījums ar suni naktī"/

lasu un pārlasu nodaļas. sen nebiju ar tādu aizrautību tiktiešām atdevusies grāmatai.

spain'is

jautrība sit vilni. konkrēti.
cik gan maz ir vajadzīgs laimei. jaunus, skaistus auskarus, īsziņu, par kuru var smieties, vārtoties pa zāli, 7 minūtes, dušošanos blakus kabīnēs..
man patīk sērfot. it sevišķi, kad sanāk. paldies mārim. bāc. kaifs kaut kāds.
tagad, kad esmu tikusi pie neta, parādās visādas parastās realitātes detaļas. nepatīk.
ir vairāki jauni teicieni, kurus atkal neviens ikdienietis nesapratīs. ek.
es laikam arī esmu briesmonis (ogre), man arī ir kārtas kā sīpolam vai kūkai- degunam lobās nost jau vismaz otrā.
un arī tuvākā nākotne izskatās krāsaina. patikt_patikt_patikt.

šitais ir konkrēts monologs:

man šodien tiktiešām radās tāda sajūta, ka diezgan blīvi un vienmērīgi sadalīti pa visu dienu kāds mēģina nospiets manu garu. bet es saku, ka tas nestrādās. es tikšu viesiem tiem (es atvainojos) sūdiem cauri.

pararēlais universums

pavasaris uz laiku tiek atlikts.
bet tikai laukā.
un tas iekšā ir citādāks.
mierpilns, pieliets, neaptverams.
neticams, bet esošs.

es neesmu te.
es esmu blakus.
un te var ienākt.

kaifs

Fiziskas aktivitātes i=r kas U N I K Ā L S.
It kā enerģijas nav, bet vietā ir nākusi cita. Tāda, kas pielej sirdi un dvēseli.
Bāc, skrieniet, leciet, dejojiet, peldiet vai vienkārši daudz staigājiet, bet apsoliet man, ka nesēdēsit telpās. Un, ja ne sevis dēļ, tad ārā ir pavasaris un viņš to ir pelnījis.

misters neaizmieg

trīsdesmit devītā stunda. varu officiāli paziņot, ka ap tagad es ieeju/izeju (īsti nezinu, kā tas pareizi formulējas NASA's terminoloģijās) orbītā. man jau bija viena halucinācija. man gan tas vārds nepatīs, tapēc teikšu, ka man nopietni rādījās. un ziniet, tas, ka šādās situācijās berzē acis ir īsts reflekss, nevis nevaikla tēlošana, lai parādītu, ka cilvēkam šķiet, ka viņš nespēj noticēt savām acīm.

skan_skan: Francis Dunnery- Good Life

1 : 1

man nav ko teikt. tiešām ilgi domāju. bet trūkst vārdu šim:

Kimya Dawson- Tire Swing
Kimya Dawson- So Nice So Smart

pirmie vārdi šeit
toties otrie vārdi šeit

Bā. Kā tā var?

Ar pirmo reizi trāpīt
Tik reti izdodas -
Cik cerību, cik bultu
Mums garām aizšaujas.
Ar pirmo reizi trāpīt
Tik reti izdodas -
Kas šodien bija mērķis,
Rīt tukšums izrādās.

Ar pirmo reizi saprast
Tik reti izdodas -
Cik negribētu vārdu
Mums priekšā aizsteidzas.
Ar pirmo reizi saprast
Tik reti izdodas -
Ja sākas viss pa īstam
Bet turpinās nekas.

Piparmētru paldies,
Piparmētru skūpsts.
Piparmētras iziet,
Paliek tikai rūgts.

/Ainars Mielavs/


Nesaprotu, kā tas notiek. Kā viens cilvēks var uzrakstīt ko tik izsakošu. Vēl tam visam klāt, nesaprotu, kā es varēju to nesadzirdēt tik ilgi.
Pēdējā laikā vispār daudz brīnos par sevi. Nebiju vēl sevi iepazinusi līdz galam, kad jauna es ir atnākusi. Un šķiet, ka šī man jau (uzsvars uz jau) patīk labāk.

hjū

klipiņš///

mute vaļā, skatos mākoņos

šīs dienas vārds: D O G M A .
kā personvārdu varētu dot gan meitenei, gan zēnam.

tā un šitā

varbūt esmu vēla vai lēna, bet tikko sapratu, ka visa mana dzīve ir vienas vienīgas savstarpējās attiecības. un ņemot vērā to, ka līdz šim konstasti esmu sev borējusi, ka man ir bail no cilvēkiem, esmu nonākusi diezgan lielā apjukumā sakarā ar to, ka, apkopojot doto informāciju, man ir paniskas bailes no dzīves.

fū. tik labi, ka viena no lietām ,kas man sagādā kaifu, ir riskēšana, tīša došanās nezināmajā un bailīgu aktivitāšu izveikšana. kā man veicas.

interesanti: pēdējā laikā dzīvi esmu pārvērtusi par sava veida spēli- "pārvērt negatīvās un skumjās emocijas, kas tev uzmācas par prieku nesošām". tas tiešām atsvaidzina dienu.

trakums

lai visu sajustu vēl labāk, fonā vajadzētu skanēt The Shins- When you notice the stripes. skrien tirpas. vēl divdesmit piecas dienas.

man ir bail. es baidos uzrunāt, baidos skatīties acīs, baidos runāt pārāk.. (-skaļi, -daudz, -muļķīgi). man ir tik daudz baiļu izbojāt to, cik labi ir.

ā, un vēl man ir bail no lustūža, pārāk zemiem kokiem pāri upei, pārāk slapjiām šosejām un no cilvēkiem. bet es gribu savas bailes pārvarēt.

teksta uzdevums

teksts: man ir viss nepieciešamais dzīvības nodrošināšanai. vēl vairāk. man ir arī uzticami, atdevīgi, uzrtaucoši, rūpējoši un vēl visādām īpašībām apveltīti draugi. man ir arī vecāki, kurus noteikti nevaru dēvēt par ierobežojošiem. man ir laba galva, autovadītāja apliecība (eksāmenu noliku ar pirmo reizi), istaba Rīgas centrā par lētu naudu, neciešami vīriešu dzimtes kaimiņi, pašai savs sniega dēlis, 160 gigabaitu ārējais cietais disks, 60m 8mm virve zaļā krāsā.

uzdevums: es nejūtos labi, nepārtraukti ir tāda sajūta, ka man kaut kas jāmeklē, ka man kaut kā pietrūkst. un tad, esot kopā ar saviem cilvēkiem un nejūtoties labi, es jūtos vainīga. man liekas, ka vecāki ar mani nav apmierināti, ir manī vīlušies (lai gan viņi to nav teikuši, nespēju tikt no šīs domas vaļā). nemācos itin nemaz labi. gribu labāk braukt viena, jo bail apdraudēt pasažierus (pēdējā laikā mēdzu aizdomāties un kļūt bīstama). man istabā ir karsts un tumšs un es gribu pārcelties atpakaļ pie vecākiem vai vienkārši pārvākties, ilgojos pēc dinamikas, man ir bail apstāties. es gribu sērfot. kas tas par sviestu?

klausos foo fighters

dzīve IR diskotēka.

Es iegäju sevii un nu es eju ärä. Es eju no vinja
ärä.
Tas vairs neesmu es, bet tas jau ir vinjsh. Un ko
es toreiz vinjä mekleeju? Tas ir miris cilveeks. Tas
nomira iignumä. Nomira nicinädams. Nomira,
pats sev apnicis.
Es eju no vinja ärä.
Es izeju no vinja ärä. Tagad man vinjsh jäiezärko.
Lüdzu, man mezjgjiines par 10 rubljiem. Lüdzu, man
naglas- divarpuscolliigäs. Krunkainais viitekli,
päräk ilgi es tevii dziivoju. Tagd never tkai acis
valjä! Divarpuscolliigo- vienä stürii,
dvarpuscolliigo- katrä stürii! Tu esi miris,
ienaglots, un tevi raks zemee.
Juus neraudiet! Kapseeta ir cilveeces sanäcijai.
Nomirst iignais, un nomirst apnikushais, nomirst
viss, kas ir nepseejiigs vielu mainjai.
Pie kapa speeleejiet marshus! Dzeltenus kä
saulespukjes un baltus kä äbeljdärzus-vinjsh ir
miris, shis nozjeelojamais! Pie kapa seeleejiet stiprus
marshus- shausmiigi gribas eest. Un dziedät. Melns
bija vinja iignums, lai uz vinja kapa dzied balta
lakstiigala! Beerzi ir balti, un logu rämji ir balti-
balts ir celjsh, pa kuru es ieshu atpakalj.

/I.Zedonis/

_________

un juus varat teikt ko vien sirds kaaro, bet man buus ko mazbeerniem pastaastiit.



///atvainojos par rakstiibu- väcu klaviatüra, nebija iekshä pärshtelleet..